Zuarguss par augsto emocionālo inteliģenci, lielāko dzīves piedzīvojumu un to, kāpēc agrāk nesveicināja kaimiņus

0 komentāri

Mēs viņu visi atceramies no tādiem humora šoviem kā Savādi gan un Ak, kungs!, kā arī, protams, Valstī viss ir kārtībā. Kādreizējais humorists, kuru agrāk pazinām kā Viesturu Dūli, tagad pievērsies pavisam nopietnai lietai – augstajai emocionālajai inteliģencei. Viņš ar to cer, ja ne mainīt mūsu sabiedrības uzskatus, tad vismaz likt padomāt un paskatīties uz savu dzīvi no cita skatupunkta. Dāmas un kungi, man ir tas gods šoreiz Istabas vidū sev blakus nosēdināt Zuargusu!

Sāksim ar šīs sarunas galveno tēmu – saviem vārdiem izstāsti, kas ir emocionālā inteliģence, un ko ar to var panākt?

Emocionālā inteliģence ir atzīšana, ka mums ir emocijas, un 100 gadus, kopš pasaulē pastāv izglītības sistēma, mēs ar savām emocijām neesam strādājuši. Tās ietekme pilnīgi visu mūsos – spēju mācīties, komunicēt, sadarboties, dzīvot optimismā, būt motivētam, aktīvam, uz inovācijām vērstam. Tur visur pamatā ir emocijas, un ar šīm emociju daļām ir jāstrādā. Tātad, pirmais, jāapzinās, ka mums ir emocijas, otrais – ka ar tām jāstrādā, trešais – tās ietekmē pilnīgi visu. Un ir izveidotas dažādas metodes. Globālie uzņēmumi, kas ar zinātni ņemas, tie jau visu ir sapratuši, piemēram, Singapūrā tas jau ir ieviests izglītībā. Vasarā bijā Sanfrancisko ciemos pie Google un Bērklijas Unviversitātē paskatīties, kā viņi māca emocionālo inteliģenci. Tas viss ir darāms, vienkārši vajag sākt to darīt. Tās vienkārši ir tādas mentālas prakses, kur uztrenē savu jaudu strādāt ar sevi, būt pozitīvākam, optimistiskākam, kā arī optimālāk izmantot savas prāta spējas.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
No Tevis stāstītā var noprast, ka māci cilvēkam nebūt robotam!?

Paradokss, bet, pirmkārt, – es mācos! Man pašam vēl ir ļoti daudz, ko mācīties. Es vēl esmu riktīgs bēbis un gurķis šajā ziņā. Otrkārt, mēs savā ziņā esam un neesam roboti. Mēs esam roboti tāpēc, ka varam sev ieslēgt režīmus, kādus gribam. Piemēram, mēs uztaisām dziļu ieelpu, un tajā brīdī mūsos
aktivizējas tāds Vagus nervs, kurš atrodas no skausta līdz muguras lejasdaļai, un viņš mums izdala oksitocīnu ar vienu ieelpu. Skaties, es tev pieskaros… Nepadomājiet neko tādu! [Smejas.] Arī tad tev izdalās oksitocīns. Mēs savā ziņā esam robotiski, jo varam sevi ļoti labi vadīt. Mums tas vienkārši jāiemācās, jāsaprot, kā tas darbojas! Sanāk, ka mums 12 gadus skolā ir jāmācās, bet mēs tā arī neuzzinām, kur mums ir liesa un kā nodarboties ar to, lai mums stress pārietu. Mēs mācāmies ar informāciju “šancēt”, bet ar emocijām vispār neko nedarām!

Kā Tu vispār saprati – jā, tas mūsu sabiedrībai ir vajadzīgs! Jo vispār esi baigo nastu uz sevi uzņēmis!

Man šķiet, ka sāku ar mazumiņu, jo cenšamies saprast pēc iespējas vairāk metožu, ko Latvijā varētu praktizēt. Mums ir kaut kādas mācības skolās, mācības uzņēmumos, arī atklātie kursi, kuros mēs skatāmies, kas ir tas efektīvākais un labākais veids. Tad tālāk jau varbūt būs kāda skola, kas gribēs
to paņemt. Pēc tam 3 skolas, 10, 700, vēlāk Izglītības ministrija, bet pagaidām tā pakāpeniski.

Uz interviju esi atnācis viens, arī lekcijas vadi viens, bet visu laiku saki mēs! Kas esat jūs?

Latvijas intelektuālās attīstības fonds, kuru ar domubiedriem izveidojām pirms četriem gadiem. Mērķis bija ļoti vienkāršs – ja saproti, ka izglītība ir tā, kas vērsta uz nākotni un cilvēkam tiešām gribas kaut ko darīt, sāku tam pievērsties. Tas bija pirms kādiem sešiem gadiem, kad sapratu, ka izglītība mani ļoti interesē. Satiku vienu “čomu” no Vācijas, kurš par jaunākajiem mācību procesiem konsultē IBM, BMW, Volkswagen – pasaules līmeņa korporācijas, kas ir Vācijā. Viņš man parādīja, cik izglītība var būt interesanta – tur iekšā var būt daudz zinātnes, visādas “mindfulness” prakses, tā
varbūt jautra. Mums skolās nav jābūt kā nolemtiem katordzniekiem. Tad mēs to ieraudzījām, sapratām un izveidojām šo fondu, un pakāpeniski izdarīt tā, lai visiem šī emocionālā inteliģence ir pieejama.

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Zinu, ka šo Tev ir daudzi jautājuši, tāpēc pievērsīšos tam pavisam nedaudz – vai Tava vārda maiņa ir saistīta ar to, ko dari tagad?

Draugi man šajā vārdā sauc jau astoņus gadus, pirms četriem gadiem izveidojām Latvijas intelektuālās attīstības fondu, un pirms diviem gadiem mēs publiski paziņojām par šiem vārdiem. Tā ir mana garīgā izpausme, kas gājusi paralēli tam visam.

Tev nebija bail no sabiedrības reakcijas?

Tas bija un joprojām ir tik skaisti! Man bija riktīgi bail, es nemaz nezināju, ka man tādas bailes vispār ir. Es vienmēr kopš bērnības esmu slimojis ar vēlmi patikt. Iespējams, daudziem no mums tāda ir, bet man tā slimība izpaudās tā, ka gribēju būt perfekts tajā visā. Atceros, mūsu skolā bija aptuveni 500 bērnu, un ar diviem no viņiem man kaut kas nav īsti ideāli, un es to ļoti pārdzīvoju. Tagad, kad vārdu nomainīju, sapratu, ka nevaru visiem patikt. Es to salīdzinu ar to, kā 13. gs. kāds pateica, ka visiem jābūt uzvārdiem, un varbūt arī tad sāka izsmiet tos cilvēkus, kas mainīja kaut kādu to ieradumu. Arī tagad – esmu pieaudzis cilvēks, varu veidot savu vārdu. Lekcijās arī bieži vien ir kāds, kurš pēc mana uzaicinājuma – vai kādam ir kāds iekšēji kņudošs jautājums – uzjautā, kas man ar to vārdu ir!? Un tad es izstāstu, ka tas ir man garīgās attīstības virziens, un vārdam ir liela nozīme. Tas tāpat kā varu precēties, ar ko gribu, – vecākiem tas nav jāsaka! Varu arī savu vārdu izveidot. Bet bardaks ir bijis liels saistībā ar šo, jo tu tā kā pēkšņi nepatīc visiem!

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Tad jau ikdienā saskaries ar šo mazo iekšējo cīņu, jo viens ir nomainīt savu vārdu, bet otrs – mēģināt latviešu sabiedrībā pastāstīt kaut ko tik radikālu. Pamēģini caur savu prizmu salikt to puzli, kā tas ir, – darīt kaut ko tādu, kaut vai tikai ņemot vērā to, ka esi mainījis savu vārdu, kas vidējam latvietim varētu šķist…

… normāli! [Smaida.] Atbalstoši! Saprotoši! [Smaida.] Loģisks turpinājums latviešu tautas attīstības ceļā. Es esmu bijis uzņēmējs! Izveidoju kompāniju, kas strādāja 10 gadus – Mēmais šovs! Es tur biju direktors, radošais direktors un līdzīpašnieks. Tāpēc zinu, ko nozīmē uzņēmējdarbība Latvijā. No
otras puses, esmu bijis tas, kurš brīnumainā kārtā ir palicis skolā, zinu, kas ir izglītības sistēma. Man, iespējams, joprojām ir Valmieras rekords divniekos – man bija 11 nesekmīgas atzīmes no 15. Un trešais – saprast, ko cilvēks dzīvē vispār grib darīt. Šī profesijas maiņa man ir gājusi
kādus 5–6 gadus, kad esmu pētījis, kā mūsu smadzenes darbojas, bet pēdējos 4 gadus esmu gājis izglītības jomā. Bet man tas ļoti patīk, un es tiešām sapratu, ka mani tas tā interesē, ka esmu gatavs pat savu dzīvi mainīt. Tas, kāpēc pateicu to trīs aspektus, – es zinu, ko nozīmē, kad cilvēkam ir mocīšanās ar mācībām, zinu, ko nozīmē, kad cilvēkam nepieciešamas kaut kādas prasmes, jo esmu bijis vadītājs jomā, kurā nevienam nav izglītības tajā jomā. Līdz ar to sanāk, ka cilvēks tā kā mācās, un man tas ļoti interesē. Cilvēkiem ir kaut kādas iekšējās tieksmes pēc attīstības, pēc lielāka komforta, tikšanas galā ar stresu un atjaunošanās. Tās visas ir humānas, cilvēcīgas vajadzības jebkurā profesijā, un emocionālā inteliģence ir tieši tas starts, jo mums visiem ir emocijas. Piemērs – mums bērnībā iekož suns, pēc desmit gadiem ieraugi citu suni, un cilvēkam ir bail no tā suņa. Tad ar prātu saki: “Man viss ir kārtībā!” Bet saproti, ka nāk “cepiens” no tā suņa. Latviešu izcilajam depresijas autoram Rūdolfam Blaumanim bija tāds skaists teiciens: “Kur prāts žogus ceļ, tur jūtas viegli kāpj pāri”. Emocionālā inteliģence ir nepieciešama visiem, par to ir ļoti daudz pētījumu.

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Tu minēji piemērus par Singapūru, Sanfrancisko utt., cik tālu mēs esam šajā jomā, lai ietu vismaz pareizajā virzienā?

Man šķiet, izglītībā iedala divas daļas – pirmā ir tā, ka cilvēkam ir atzīmes kaut kādas, kur mēs esam viduvēji – kaut kādi 30. pasaulē, ja nemaldos! Un tad ir emocionālā daļa, kur mēs sākam rūpēties par skolēnu, kur mēs sākam rūpēties par cilvēku! Ir matemātika, bet skolēns mācās – kā viņš jūtas? Varbūt viņš ir noguris? Varbūt mājās viņam bijuši kaut kādi kreņķi? No 10 ballēm mēs esam 0,5, jo skolotājiem nav dotas tās metodes, kā tam bērnam palīdzēt?! Viņš nav paēdis vai varbūt izgulējies. Viņam nepatīk skola vai kāds klasesbiedrs, un tas viss viņam rada stresu. Principā ar viņu nemaz nevar sākt darīties, ja netiek strādāt ar viņa emocijām. Mēs tur esam tikai paša sākumā, visa pasaule ir tikai pašā sākumā.
Atzīšos, pats vēl neesmu Singapūrā bijis, lai apskatītos, kā viņiem tas viss ir uzbūvēts, bet zinu tīri shematiski. Viņi to lietu palaida pirms diviem gadiem, ieliekot vērtības kā atslēgas lietu tajā visā, kas ir ētika. Tas tāpēc, lai tur neizaug kaut kādi monstri, kas gribētu korumpēties vai manipulēties ar citiem savu interešu labā. Tad seko tā emocionālā inteliģence, un viņi ir kā kodols tai visai mācībai. Mēs esam pašā, pašā sākumā!

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Ja mēs salīdzinām ar Viesturu Dūli – Tu teici 8 gadi, es teikšu 10 gadi – un Zuargusu, kas ir šodien, vari pastāstīt, kas ir mainījies?

Cik būtu interesanti, ja cilvēki taisītu tādas hormonālās izdrukas. [Smaida.] Tajā laikā biju riktīgi dulls. Es gan arī tagad tāds esmu, bet man kaut kādi mērķi tagad ir nomainījušies. Pirms 10 gadiem, kad dzīvoju tādā zenītā ar to, ka man sanāca visiem patikt, bija kaut kāds iedzimtais “pīarščiks” un
vispār tāds foršiņš, kā arī domāju, ar kuriem ir būt stilīgi kopā un ar kuriem nav… Biju tāds normāls snobiņš, kurš meklēja veidus, kā izcelt sevi. Man šķiet, ka man jēgpilnības pietrūka, un es ilgi to meklēju, tad es 2004. gadā piefiksēju, ka man ir depresija. Tās bija Savādi gan! pašas beigas, un man bija jādomā, ko darīt. Savādi gan! uzdevums bija parādīt tos cilvēkus, politiķus citādāk, lai cilvēki uz viņiem paskatās no cita leņķa. Atceros, tad, kad Šķēle nāca pie varas, uztaisījām kārtējo parodiju par to, lai cilvēkiem parādītu – re, kā ar jums manipulē! Nulle emociju! Tad es vispār sāku analizēt, kā humors strādā. Tā ir tāda ļoti, ļoti neviennozīmīga sfēra, kurā jāskatās, kā mūsu apziņa vispār uztver lietas. Bieži vien cilvēki neatšķir labu no slikta, bet vienkārši dzird, ka par to runā. Ar jokiem ir baigi piņķerīgā lieta. Šobrīd, manuprāt, ir tikai viens joku formāts, kas vispār varētu palīdzēt valstij. Un jā, tad man tajā gadā sākās depresija, nezināju, ko darīt. Bohēma bija ļoti skaista, tāda 19. gadsimta sajūta, kad vienkārši pļāpā ar kaut kādiem māksliniekiem, gudriniekiem visādiem, un vienkārši nezini, ko darīt! Man pagāja divi gadi, kamēr uzgāju izglītību. Bija joga, budisms, tad izglītība. Esmu iemācījies sevi vairāk nomierināt, vairāk vadīt, esmu kļuvis daudz labestīgāks, atvērtāks. Piemēram, es nekad nesveicinājos ar kaimiņiem.
Vienkārši – priekš kam!? Nu, ko mēs tagad runāsim? Par to, kā iet laiks, un pārvērsties par tādiem britiem, kuri runā – “no A6 uz LP2 labi aizbrauci? Tas krustojums viaduktā no A16 uz A32 baigais tāds “šmucīgais”. Vienkārši tas šķita nejēdzīgi. Likās, ka arī tad esmu tāds labestīgs cilvēks, bet man bija tādi bloki, kurus tagad esmu vēris vaļā.

Tātad, mēģinot rezumēt to, ko man teici, – Tev ir parādījies mērķis?

Man ir mērķis, esmu motivēts, man ir kaut kādas metodes. Nu tāda jēdzīga dzīve.

Ar kaimiņiem sveicinies?

O, jā! Tiešām! Var arī paprasīt – kā iet? Ko dari? Pats smieklīgākais, ka tie jau ir tādi sīkumi, bet viņu ir daudz. Man atlikuši aptuveni 8250 tādu, ko risināt.

8250… tāds apaļš skaitlis, nav ticami!

[Smejas.] Galvenais, ka esmu viņus arī sarakstījis “ekselī”.

Tas lielākais dzīves piedzīvojums!

Es zinu, ka šie jautājumi ir svarīgi… [Abi smejas.] Hmm!

Es zinu par vienu!

Nu!?

Par to Tavu “stopējienu”, kas arī mani ir iedvesmojis.

Ā, bet stopēšana jau ir pupu mizas, ja salīdzinām ar vārda nomaiņu. [Smejas.] Bet, jā, stopējuši mēs esam apkārt pa Eiropu un daudz ko tur darījušies. Tādā ziņā baigie pigori bijuši, bet es nekad nebiju domājis, ka būtu izdarījis kaut ko pretēju tam, kā “meinstrīms” domā. Es mācēju “meinstrīmā” darboties. Pirms trijiem gadiem bija tāds latviešu valodas referendums, un mēs ar kolēģiem nācām klajā ar paziņojumu, ka latviešiem, mūsu politiķiem ilgtermiņā būtu izdevīgi atrast veidu, kā vienot sabiedrību, nevis šķelt. Nācām klajā ar visādām idejām, tur mūs nosauca par nodevējiem un vēl nez ko. Vai ar to pašu vārdu iznākt laukā. Un tagad principā arī nomainīt profesiju. Kaut kā tā!

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Foto: no Zuargusa privātā arhīva

Kurš melo labāk – vīrieši vai sievietes?

Vīrišķīgas sievietes, sievišķīgi vīrieši. Neeksistē vīrietis, neeksistē sieviete. Piemēram, sievišķīgi vīrieši, un ne tādi, kuriem citādāka seksuālā orientācija, bet viņi vienkārši ir “izjūtiskāki”. Un ir arī sievietes, kas ir robustākas. Man šķiet, tas ir atkarīgs no cilvēku motivācijām. Noslēgumā vienkārši pateikšu tādu pētījumu – Toronto Universitāte pētīja, kādu iespaidu atstāj augstās emocionālās inteliģences mācība uz dažādiem cilvēkiem. Un tur sadalījās divas daļas – vieni bija sociāli atbildīgie un otri bija tādi “makjavellisti”. Makjavelli bija tāds cilvēks viduslaikos, kurš visu laiku domāja, kā uzvarēt un pieveikt visus. Latvijā tādu ir daudz politikā un biznesā, kuri domā, kā uzvarēt, nevis palīdzēt sabiedrībai. Pēc šiem kursiem “makjavellisti”, kuriem patika manipulēt, kļuva vēl manipulatīvāki. Un ņemot to melošanu – bieži vien jāmelo, piemēram, bērniem. Brīžiem ir tādas situācijas, kad cilvēks ļoti uzmanīgi dala informāciju un nesaka visu uzreiz, bet jautājums ir tāds – kāda ir viņa motivācija? Atgriežoties pie emocionālās inteliģences, cilvēks kļūst empātiski spēcīgāks, jo tā māca labāk sajust citus. Un cilvēka mērķis ir sajust savus dzīves mērķus tā, lai tas pozitīvi un labestīgi varētu vērsties pie citiem cilvēkiem.

0 komentāri

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas