“Pirmoreiz ārzemēs”: Baiba Sipeniece-Gavare 1990. gadā Rietumeiropas šūpulī – Bavārijā

0 komentāri

Viņa ir visur – televizorā, radio aparātos, dažreiz arī ceļo. Vēl viena personība, kuru droši var dēvēt par universālu – kādreizējā humora raidījuma “Lielais Brīnumzemes šovs” dalībniece, tagad darbojas “Valstī viss ir kārtībā”, kā arī vada radio “Star FM” rīta raidījumu “Zoopasta”. Baiba Sipeniece-Gavare sērijā “Pimoreiz ārzemēs” stāstīs par savu pirmo ceļojumu uz toreizējo Rietumvāciju – Minheni.

Pirms lasāt tālāk, pabrīdināšu visus, ka teksta būs krietni vairāk kā bilžu, jo Baiba atzīst, ka pati nav nekāda lielā momentu iemūžinātāja. Tam viņai ir stāsti un atmiņas. “Nekas nav briesmīgāks, kā, aizejot ciemos, skatīties svešas ceļojumu bildes. Tu taču esi šeit un tagad – skatieties ar abām acīm, nevis ar vienu un objektīvā!”

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Baibai vecāki aizrāvušies ar ceļošanu, tāpēc viņa sākumā pārjautā, vai tam, ko jautāju, jābūt par pirmo braucienu ārpus Padomju Savienības, jo jau no agras bērnības izceļota Gruzija, Ukraina un citas “padomijas” bloka valstis. Šis stāsts būs par 1990.gadu, kad īsi pirms Dzelzs priekškara nokrišanas humoriste devās studentu apmaiņas braucienā uz Minheni.

Iespaidi, kāda izskatās pārējā pasaule, tā laika 20 gadus jaunajai meitenei ir tikai no draudzeņu radinieku – ārzemju latviešu – fotogrāfijām. “Tas viss likās kā pasakā, neiespējami!” atceras Sipeniece-Gavare.

“Radās iespēja aizbraukt uz Rietumvāciju apmaiņas programmā. Sākumā viņu studenti viesojās Latvijā, pēc tam uz kādām 10 dienām mēs braucām pie viņ‪iem,” stāsta Baiba. “To rīkoja studentu iniacitīvas fonds, saucamais “sifs”. Sēdāmies vilcienā un braucām uz Minheni – Bavāriju, pašu Rietumeiropas šūpuli. Tā labklājība un viss pārējais mani vienkārši notrieca no kājām.” Viņa atzīst, ka esot bijusi gatava daudz kam, bet to visu izjust uz savas ādas esot bijusi pasaka. Turklāt arī laiks bija ļoti pateicīgs, līdzīgi kā Māra Grigaļa ceļojumā, arī Sipeniece ar kompāniju uz turieni devās ziemā, laikā uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Un mēs taču visi zinām, kā vāciešiem patīk rotāt savas mazās, piparkūku mājiņas. Viena no lietām, ko viņa atceras bija brauciens ar vilcienu cauri reljefotajai Vācijai: “Uguntiņas, ciku-caku aizkariņi… Un tad bija māja kalnā, kas izmēra ziņā izcēlās uz pārējo fona, turklāt ļoti skaisti izgreznota. No stāstiem atceros, ka tur dzīvojot turīti cilvēki. Un tajā brīdī pa piebraucamo ceļu brauc “mersedess”. Tad gar acīm izspēlēju ainiņas par to, kādi cilvēki tur varētu dzīvot, un sirds tā kā sažņaudzās, pilnīgi raudāt gribējās, jo tas bija tas, ko mums nolaupīja. Toreiz tas viss šķita ne-re-āli.”

Taču ne par veikaliem, ne spožo pilsētu ceļotāja neesot bijusi tik ļoti pārsteigta kā par… sabiedriskajām tualetēm. “Es vienkārši nespēju noticēt, ka tā var būt – tualetes papīrs, nekas nesmird… Kāpēc nesmird!? Tas bija viens no uztraucošākajiem jautājumiem – kāpēc šeit nesmird pēc hlora un visa pārējā, pēc kā smirdēja padomju tualete?” smejoties atceras stāstniece. “Un stādies priekšā!? Ir ziepes! Ir, kur rokas noslaucīt! Un tas viss darbojās!” Baiba atzīst, ka brīžiem esot sajuties muļķīgi, jo nav bijis ne jausmas, kā lai nolaiž podam ūdeni. “Es varēju tajā tualetēs pavadīt ilgāku laiku, nekā muzejā! Jo mēs nācām no vides, kur nekā tāda nebija. Nav tualetes papīra? Pff, parasta lieta! Labākajā gadījumā kāds žurnāls nomests uz grīdas par zīmi tam, ka to drīkst arī izmantot.”

Foto: no Baibas Sipenieces-Gavares personīgā arhīva

Foto: no Baibas Sipenieces-Gavares personīgā arhīva

Tomēr arī veikali tiek pieminēti – tur viss esot bijis kā sapnī, tikai padomju bērniem viss licies ļoti dārgs. “Vietējie studenti mums izkārtoja kaut kādu kabatasnaudu – 70 tā laika markas. Tas ir diezgan daudz, bet sākums bija smags, jo naudas bija tik, cik katram dolāri iedoti līdzi, kurus samainīt.” Izmitinātāji pret latviešiem esot bijuši ļoti viesmīlīgi, jo netika izlaists neviens veikals, kā arī, protams, vietējie alus brūži neesot smādēti. “Nezinu, kāpēc, man atmiņā šis brauciens iespiedies tik spilgti. Es atceros visu – kā es eju pa Minhenes ielu un tā patīkamā pilsētas smarža, kur varēja just labklājību. Beķerejas vai kaut vai vienkārši garām paiet parasti cilvēki, kuri sasmaržojušies ar labāk smaržām, kuras, iedomājies, viņi nopērk veikalā!” smejas Baiba.

Taču studenti kā jau studenti neiztiek bez viņu tipiskajām aktivitātēm un piedzīvojumiem. “Mēs tiem vāciešiem sakām – mēs zinām, ka jums ir prostitūtas. Vediet mūs pie viņām!” Ciemiņi esot uzstājuši uz tā, ka viņi ir Padomju studenti un, lai nu kas, bet prostitūtas viņiem esot jāredz. Ne pārāk tipiska vēlme, vai ne? “Viņi mūs veda ārpus Minhenes uz kaut kādu vietu.” Pēc gara brauciena ar metro un ilgas pastaigas, jaunieši tuvojās vienam no saviem ārzemju mērķiem. Baibai tajā laikā esot kājās bijušas labas, augstpapēžu kurpes. “Vismaz man viņas likās labas.” Bet ceļš bijis noklāts ar maziem olīšiem, kas sāka bojāt kurpes. Kad vairs palicis pavisam maz, Baibai mērs ir pilns un viņa esot teikusi aptuveni šādi: “Es jums krūmos esmu gatava parādīties jebkādā izskatā, tikai, lūdzu, ejam atpakaļ!” Kurpes beidza nost viņai kājas. Viss noslēdzās ar to, ka, neskatoties uz nepareizo virzienu, mērķis tika sasniegts – vietējie jaunieši esot norādījuši uz pieklājīga paskata sievietēm. “Mums parasta krieviene tāda pa ielu staigāja, bet viņiem šitādas staigā prostitūtas?” smejoties atceras Sipeniece-Gavare.

Baiba atbildot, kā garšoja alus, stāsta, ka gan tas, gan viss pārējais bija ar tādu maģisku piegaršu. “Jogurts – nu, kas tas vispār par brīnumainu izstrādājumu?” Jaunieši apmeklējuši arī vietējo akvaparku, kur, kā viņa stāsta, saprata, ka tajā brīdī jutusies kā mežoņu barā. “Padomju domāšana bija fenomenāla – mums izstāstīja visu, kā nedrīkst un kā darīt labāk, un, protams, ka mēs visu darījām pretēji. Likumus ievērot taču ir muļķīgi. Piemēram, ir aizgliets laisties lejā ar galvu pa priekšu. Uzmini, ko darījām mēs?” smaidot tiek uzdots retorisks jautājums. “Kliegšana, lēkšana baseinā “bombačkā” un kas tik vēl ne.” Uz jautājumu, kā vācieši viņus izturēja, stāstniece atzīst, ka viņiem pašpietiekamības dēļ nepietika smalkjūtības, lai par to domātu.

“Mēs bijām apjukuši.” Tā varētu būt, jo tikt vaļā no padomju skavām ne kuram katram tajā laikā bija lemts. Vienu lietu gan stāstniece uzsver, ka ir pazudusi tā lielā brīnīšanās sajūtu. “Jutos tā kā uz mēness. Eu, tas viss tiešām eksistē!?” To brīdi, kad viņi atbrauca atpakaļ, Baiba atceras ar rūgtenu piegaršu: “Te viss bija pelēks un drūms. Tā atšķirība bija tik milzīga, ka iekritu arī nelielā depresijā.”

Baibai šis bija tikai sākums, jo ir izceļota gan Āzija, gan Amerika. “Štati”, kā viņa stāsta, lika vilties, jo latiņa pēc tiem pārsteigumiem un sajūtām, ar kādām tika atbraukts mājās pēc Minhenes, tika uzlikta ļoti augsta. “Cilvēki, kas mūs toreiz uzņēma noteikti pelnījuši lielu “paldies” par to, ka mēs to visu tolaik nevarējām līdz galam novērtēt.” Mūsdienās viņa par īstu ceļošanu uzskata to, kurā braukts pēc etniskuma, patiesām, īstām emocijām. “Tas nav nopērkams par naudu! Ir jāmāk meklēt, jo to neviena tūrisma aģentūra nevar piedāvāt. Tas ir pašam jāprot atrast!”

0 komentāri

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?
Aizpildi hokeja testu īstiem “spečukiem”!

Aizpildi hokeja testu īstiem "spečukiem"! 9

Nav tālu hokeja pavasaris, kad daudzi no mums sekos līdzi Latvijas hokeja izlases panākumiem pasaules čempionātā, un, ja tu esi īsts hokeja fans, tad piedāvājam tev pārbaudīt zināšanas par šo spēli!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas