“Pirmoreiz ārzemēs”: Māra Grigaļa 1989. gada ceļojums uz Par(ad)īzi

1 komentārs

Ja par šo cilvēku jautātu – kas viņš tāds ir!? Vieglāks jautājums būtu – kur viņa nav? Mājās! Tur viņš nevar nosēdēt. Mūsu universālais kareivis – radio “Star FM” ētera balss, raidījuma “LNT Brokastis” vadītājs, laika ziņu vīrs, pasākumu vadītājs… Ir skaidrs, ja šo kungu aicinātu uz lielo interviju, saruna nebūtu īsa, tāpēc viss jāieliek rāmjos. Māris Grigalis būs pirmais, kurš mums pastastīs stāstu par tēmu “Pirmoreiz ārzemēs”.

Jūsu TV ekrāniem tuvojas vēl nebijis projekts, kurā meklējām cilvēkus, kas nekad nav bijuši ārpus Latvijas robežām. Pie jums, TV3 kanālā, šovs “Pirmo reizi ārzemēs” būs jau 1. septembrī, plkst. 20:20. Šis raidījums būs viens no tiem diviem, par kuriem Tev, skatītāj, būs iespēja balsot. Sīkāku informāciju meklē šeit!

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Tāpēc, iesildoties nākamajai nedēļai, uz sarunu par tēmu “Pirmo reizi ārzemēs” esmu aicinājis TV seju un radio balsi Māri Grigali, kurš mums pastāstīs par ceļojumu uz Parīzi caur Rietumberlīni 1989. gadā (viņam tajā laikā bija 12 gadu).

Foto no Māra Grigaļa personīgā arhīva

Foto no Māra Grigaļa personīgā arhīva

“Tas bija Ziemassvētku un Jaungada laiks,” atminas Māris. Ceļojums notika, pateicoties viņa tēvam, kurš tajā laikā dziedājis “Ave Sol”, kas bija viens no retajiem koriem ar atļauju ceļot ārpus Padomju Savienības. Braucienos ārpus “Dzelzs priekškara” koristi tika izmitināti ārzemju ģimenēs, kas ir normāla prakse arī mūsdienās. “Stāsts bija amizants, jo nekad nebiju ārzemēs bijis. Tikai tik, cik saskāries ar “donaldiņu” košļenēm, dažāda veida tirgošanos, “faņķikiem”, kurus Emīla Dārziņa mūzikas skolas laikos spēlējām.”

Māris ar tēvu kopā ceļā devās ar vilcienu, kas tajā laikā kursēja no Rīgas uz Austrumberlīni. Pirmā apstāšanās bija Varšavā, kur vilcienā nācās sēdēt četras stundas, kamēr vilciena sastāvam mainīja sliedes. “Nonācām beidzot Austrumberlīnē. Tur visur pa ielām braukāja “trabanti”, kas jau man likās kaut kas neiespējams – kur tik forši vispār var būt!? -, jo viss, ko biju pirms tam redzējis, bija “žiguļi” un “volgas”. Un Tur gāja mazs bānītis pāri uz rietumu Berlīni.” Ar pasēm problēmu neesot bijis, bet nepacietība esot situsi augstu vilni. “Izkāpjot no vilciena, man bija tāda sajūta, ka tikko iebraucu paradīzē. Viss tik krāsains – reklāmas ar Marlboro, Wrigley’s un ko tik vēl ne,” ar pirmajiem iespaidiem dalās Māris, kuram tolaik “Coca-cola” bundžiņa bijusi Dieva vietā. “Iemetu monētu dzērienu automātā, kas man arī likās kaut kas neiespējams – labprāt to būtu uzmetis sev uz pleciem un aizvedis mājās. Taču bundžiņa neizkrita, un tad sākās stress, jo ir skaidrs, ka vairāk tētis naudu nedos. Ko darīt? Kādreiz mums arī bija tāds aparāts, kur iemet vienu kapeiku un gāzēts ūdens izlīst. Ja tas nenotika, vajadzēja ar kulaku uzdauzīt,” smejoties atceras stāstnieks, taču beigu beigās viņš tika pie savas kārotās bundžiņas, kuru esot taupīdams dzēris visu to vakaru. “Viss tas, kas pie mums nebija pieejams, tur stāvēja neierobežotā daudzumā. Piemēram, augļi – kivi, apelsīni, BANĀNI! Atceros, bērnudārzā, mums uz pieciem bija viens banāns, kuru sadalīja pa šķēlītēm. Bet Berlīnes tirgos un veikalos jutos tā kā džungļos.”

Foto no Māra Grigaļa personīgā arhīva

Foto no Māra Grigaļa personīgā arhīva

Šeit sākās pirmie piedzīvojumi, jo Berlīnes rietumu pusē viņiem bija jāpavada nakts, lai sagaidītu vilcienu tālāk uz Parīzi. “Tajā laikā Berlīnē bija taksofoni ar telefongrāmatām. Mans tētis iegāja iekšā, atvēra un sāka meklēt latviešu uzvārdus. Tur, protams, viss bija vācu valodā, bet meklējam kaut ko, kas varētu būt latvietis, un atradām ko līdzīgu uzvārdam “Kļaviņš”. Iemetām “doičmarku” monētas un zvanījām!” Gluži kā loterijā, kā Māris stāsta, viņa “ar pirmo” arī trāpījuši. “Sakām runāt latviski un arī pretī sagaidījām latviešu valodu. Tētis apskaidroja situāciju, pateica mūsu koordinātas – bijām pie zooloģiskā dārza, un pakaļ mums atbrauca ar lepnu BMW.” Ceļotāji tika izmitināti labos apartamentos. Mājvietas īpašnieks bija dzimis ģimenē, kas uz Vāciju bija pārcēlušies pēc kara, tāpēc tur dzīvoja jau otrajā paaudzē.

“Tā bija lieliska nakts,” atceras radio “Star Fm” ētera balss. “Dabūju “kolas” bundžiņas, košļenes, nākamajā rītā pirmo reizi dzīvē ēdu tostermaizi.” Mazajam Mārim mute esot bijusi vaļā, jo nebija domājis, ka vēl bez parastās pannas ir arī citi veidi, kā uzcept kaut ko. “Izrādās, esot arī tāda mikroviļņu krāsns, ne tikai cepeškrāsns!” smejas Māris.

No rīta “Kļaviņš” viņus aizveda uz staciju un latvieši turpināja savu ceļojumu tālāk uz Parīzi. “Tur man arī pavērās mute vaļā, jo visādi veikali un tā dzīvība. Ļoti gribējās “krosenes”. Tas man likās kaut kas neaizsniedzams, jo arī naudas nebija tik daudz. Bet beigās man tādas nopirka, kuras vilku tikai svētku dienās. Tas bija kaut kas īpašs – es biju pirmais puika ciemā!” (Smejas) Arī Eifelī Māris uzbrauca, bet viņš atzīst, ka tajā laikā kultūras lietas viņu tik ļoti neaizrāva. Prātā vairāk bija veikali, kuros var iegādāties jau pieminētās “krosenes”, spēļmantas un košļenes.

Pēc tā laika, kā zināms, daudz kas mainījies un pa pagājušo gadu vien Māris ar savu mīļoto dāmu Berlīnē bijis septiņas reizes, jo tas esot ērti – ar automašīnu viena pilna diena, turklāt lidojumi no turienes uz citām Eiropas pilsētam ir ļoti lēti, atzīst Māris. “Tālāk jau kā sanāk – Spānija Francija, Portugāle, arī ASV esmu bijis četras reizes. Līdz ko sanāk brīvāks laiks, tā noteikti to izmantoju. Uz Āziju arī gribētos, bet neesmu tam gatavs vēl. Vienīgais ieskats no viņiem man bijis ķīniešu rajonos .” (Smejas)

 

1 komentārs

TOP komentāri

  • Lasītājs
    0

    Lasītājs

    Krosenes, kola un fantiķi... Lasot šādus stāstus, vairs nerodas tik daudz jautājumu par to, kādēļ gan paaudzes ir tik atšķirīgas. :)

    28.08.2014 17:32

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas