Jānis Skutelis: Ja runājam par Andri Bērziņu no komiķa viedokļa – perfekts prezidents!

0 komentāri

Kurš gan to asti cels, ja ne pats. Arī Jāņa Skuteļa izrādes neviens nespēs labāk novērtēt kā viņš pats, turklāt pēc ilgāka laika, kad emocijas ir nosēdušās un racionālāk iespējams uz to paskatīties. Intervijas sērijas Istabas vidū debijas reizē portāls Skaties.lv ir sagatavojis uzreiz trīs materiālus. Pirmos divus jau jūs redzējāt, tagad laiks trešajai – Jānis Skutelis mums pastāstīs, kas notika viņa iepriekšējās piecās izrādēs.

 

Par smieklīgako cilvēku Latvijā uzskatītais cilvēks – Jānis Skutelis, man īsumā pastāstīja, kā tad viņam klājies iepriekšējās piecās izrādēs. Pieredzes bagāts cilvēks – Mhm.., Love, Paranoja, Optimistika, Splendid. Tagad ceļš priekšā kopā ar stāvizrādi VIENS. Viņam ir, ko pastāstīt!

Čau, Jāni!

Čau! Lai būtu pierastāka sajūta, es uzvilku to pašu džemperi.

Tas man uzreiz raisa tādas patīkamas emocijas.

Tā kā pie omes aizbraukt – viss zināms, viss pazīstams. Kamīns, pankūkas…

Džemperis viens, izrāde viena, bet ne pirmo reizi. Tu man te esi sarakstījis… Šī būs jau sestā! Daudz, ir, no kā mācīties!

No sevis? Jā, es arī mājās uztaisu šitādu sarakstu un domāju – malacis, no šitā čaļa es mācīšos! (Smejas) Paskatos, ko dara, un daru labāk.

Bet forši, ka tā var, ne?

Paskatīties, kā gājis un vai var labāk? Jā!

vUn vēl, ka var pateikt – šitais kruts džeks! (Abi smejas)

Nē, tas nav baigi veselīgi, man šķiet! Un īpaši forši ir tas, ka var apskatīties kaut ko, kas šķiet, ka ir labi sanācis, un tad domāt, ka, nākamo taisot, ir jābūt reāli labāk. Skaidrs, ka nevari uztaisīt sliktāk, bet ja būs tāpat, tad arī ir bēdīgi. Tas tāds labs dzinulis – mēģināt to latiņu stutēt augstāk.

Mhmm.., Love, Paranoja, Optimistika, Splendid. Ja atceries, varbūt vari pastāstīt, kas Paranojas laikā šķita – šis bija forši! Bet tagad atskatoties – jā, bija labi, bet varēja labāk, citādāk.

Paranoja, starp citu, bija viena no tām, kurai viss tas saturs bija ļoti atbilstošs nosaukumam. Arī Optimistika, var teikt, bija veltīta optimismam. Bet, ja aizej uz Paranoju, tad ir drusku paranojiska sajūta, un no turienes es arī meklēju jokus. Ir tādas situācijas cilvēkiem, kad šķiet, ka kāds Tevi vēro vairāk, nekā realitātē ir. Visi tie gadījumi, kad izdari kaut ko muļķīgu, piemēram, kad paklūpi, pirmā reakcija ir paskatīties, vai to neviens neredzēja. Ar to sajūtu, ka visi cilvēki iet aiz Tevis un – aj, kā Tu paklupi! Cik smieklīgi ir tas, un kāds tagad būs kauns. Skaidrs, ka nevienu tas neinteresē. Un arī, ja redz, viņš par to iesmies un to aizmirsīs momentāni, bet pašam cilvēkam, kam tas ir noticis, tas ir nenormāli svarīgi. Bija viens piemērs, kas man pašam patika – tur bija par to, ka esi nonācis mežā un pagājis garām zīmei, kur ir rakstīts – te neviens nav bijis! Ej vēl dziļāk un ir nākamā zīmē – te toč, toč neviens nav bijis, Tu esi pirmais cilvēks pasaulē! Un, ja Tev sagribēsies pačurāt, tik un tā paskatīsies apkārt, pat zinot, ka neviens cits te nav bijis. Ja nonāksi uz vientuļas salas, tik un tā gribēsies apskatīties, vai kāds Tevi nevēro. Kaut kāda tāda sajūta mums ir. Un tur bija vairāk tādi piemēri sameklēti iz dzīves. Pinkoda stāsts bija par to, ka tad, kad kafejnīcā maksā ar karti, ir nenormāli interesanti pavērot viesmīļus, jo viņiem ir jānovēršās – viņi to nedrīkst redzēt. Vairākiem arī esmu jautājis, un viņiem nav konkrēta instruktāža, cik ļoti viņi nevar redzēt to pinkodu. Tapēc ir daži, kuri Tev iedod to aparātu un mazliet novēršas. Ir tādi, kuriem ir baigi neērti, kas nenormāli aizgriežas – tādā leņķī, ka nevar nostāvēt. Ir sajūta, ka viņš gribētu iziet ārā no tā veikala. Ļoti ikdienišķa situācija, ar ko visi dzīvē ir saskārušies. Tad mēs viņu druksu hiperbolizējam.

Pēc tam Tu ķēries pie tādas lietas, kas latviešiem trūkst – optimisma. Optimistika!

Ļoti iespējams, ka arī pašam sajūta ir tāda, kuru vajag pacelt. Kas pats interesantākais, stāsts jau pa lielam nemainās. Tikai tas, ko es ar to visu gribu pateikt. Miljons reizes esmu stāstījis piemēru ar krāna ūdeni. Vārdsakot, stāsts ir par to, ka tā ir mistiska parādība, jo ir cilvēki, kas uzskata krāna ūdeni pilsētā nevar dzert, un ir tādi, kas uzskata, ka ir pietiekami tīrs un var dzert. Bet neatkarīgi no tā, tie cilvēki, kas uzskata, ka nav tīrs, aaiziet uz tirgu, nopērk dārzeņus un tad viņi nomazgā ar ūdeni, un pēksņi dārzeņi ir tīri. Mistika kaut kāda, jo nav skaidrs, kāpēc netīrs ūdens var palīdzēt pret netīriem dārzeņiem, bet dzert mēs viņu nedzersim. Šeit ir stāsts par to, ko es ar to beigās daru – varu pateikt, ka mēs esam dīvaini, varu pateikt, ka esam muļķi, varu pateikt, ka esam kolosāli. Ar ko tik mēs nenodarbojamies – viena vienīga jautrība. Paskaties uz kāda cilvēka darbību un vari smelties optimismu kaudzēm. Jo šitais ir riktīgi jautri, ja gribās. Kas smieklīgi, pieteikums man bija tāds, ka izrādē es parunāšu par lietām, kas mūsos teorētiski varētu izraisīt pesimismu. Lai par to būtu parunāts un liekam malā. Lai nebūtu tā, ka nerunājam par kaut ko tādu. Tāpēc tur bija arī politiskā sadaļa – par mūsu valsts galvu un viņa oratora spējām. Visi cilvēki par to runā, visi to zina un visi tā domā, bet publiski neviens to nestāsta, tāpēc man likās, ja es par to runāju publiski, es viņam palīdzu, nevis par to vienkārši ņirgājos. Vienkārši noņemu spriedzi no tā. Situācija ir tāda, kāda tā ir – vai nu mēs varam par to vienkārši iecepties un sagandēt sev dienu, vai vienkārši papriecāties un atrasta pozitīvo tajā. Jo, ja runājam par prezidentu Bērziņu no komiķa viedokļa – perfekts prezidents! Katra komiķa sapnis.

Splendid!

(Gari novelk) Spleeendid. Tās izrādes pieteikumā jau arī viss bija izstāstīts. Nosaukums tāpēc tāds, ka notika kinoteātrī Splendid, un tad man nebija baigi tālu tas jāmeklē. Tas kinoteātris ir ļoti grezns, un attiecīgi mana doma un sajūta bija atkal caur to pašu, ka mēs skatāmies uz negatīvo, kas apkārt, un vai varam par to parunāt, pārvēršot to par svētkiem, jo parasti, kad runājam par problēmām, jāvelk ārā šņabis un paralēli riktīgi jāgruzās. Bet tā mēs to varam izdarīt skaidrā un vakaru pavadīt svētku atmosfērā. Tas bija galvenais uzstādījums visam tam, ko, man liekas, diezgan veiksmīgi arī darījām, un, netipiski stendapam, biju kaut kā citādāk ģērbies – tauriņš, balts krekls. Zolīds čalis.

Mhmm.. un Love!

Tā bija ļoti godīga izrāde, jo bija pati pirmā. Es maz ko zināju par stendapu – ko tur darīt un ko nedarīt, un principā par to ir izrāde. Iedomājies!? Neko citu neizdomāju, vienkārši stāstīju, kā ir! Jo izrāde bija par kautrību un kā es pie tās nonācu, kā viņa izpaužās manī, kā izpaužās citos un ko darīt!? Es neatceros, kāds bija risinājums, bet tas bija sen. Ņemot vērā, ka man nebija tādas pieredzes joku ģenerēšanā, rakstīšanā un materiāla meklēšanā, es izmantoju katru iespēju, kas man bija – kā jau stendapā pienākas, man bija tas bāra galdiņš uz skatuves, kur stāv ūdens, un labākajās izrādēs es minūtes desmit runāju par to, kāpēc man ir krēsls uz skatuves. Stāstīju par visām lietām, kas atrodas uz skatuves, lai man būtu, par ko runāt. Reāli nebija ne mazākās nojausmas, kā var tik daudz materiāla sarakstīt. Savukārt, ja mēs runājam par Love, tā bija visvērtīgākā izrāde , jo tas beigās nebija stendaps – es uzrakstīju lugu, kur visu laiku nevarēju saprast, kas ir galvenais personāžs. Jo tie bija salikti joki, bet ne mans viedoklis. Tādi stereotipi par mīlestību, ko ar to darīt un kā būt. Šo izrādi es arī spēlēju vismazāk. Man reāli vajadzēja režisoru, lai saprast, kas ir galvenais personāžs, jo tas nav Jānis Skutelis. Lai viņš mani liek uz skatuves un iestudē, uztaisa dekorācijas. Tur, starp citu, es arī ģērbos kaut kā specifiski. Visu, ko Tev tagad stāstu, es izsecināju stipri pēc tam, jo nezināju, kāpēc ģērbos – man bija kaut kāds tauriņš, liela buča pie krūtīm un žābo. Vienu izrādi runāju ar kaut kādu mistisku latgaliešu akcentu, ko es neprotu darīt. Protu tikai latgaliski runāt. Un visu izrādi fonā skanēja supersaldās dziesmas – Džeimss Blants, Selīna Diona u.c. Mēgināju viskur noslēpt materiālu. Bet ļoti laba mācība.
Nu šitā man ir gājis!

Ar šo vēl viss nebeidzas, bet gan tikai sākas – šovakar, 13. novembrī, viņa stāvizrādei VIENS gaidāma pirmā publiskā atrādīšana, bet pēc tam jūs viņi Splendid Palace lielajā zālē satiksiet arī 14., 15., 18., 20., 25., 27.novembrī un 18., 19. decembrī, bet 23.novembrī viņš tiks gaidīts Valmieras drāmas teātrī un 29. novembrī – Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē. Kā arī ar šo interviju mēs vēl nešķiramies – otro un visas nākamās daļas sagaidiet jau tuvākajās dienās. Turpini sekot līdzi informācijai!

Savu viesi neviens neliks pie sienas vai stūrī. Ar runātāju jārēķinās, viņam jādod telpas brīvība. Arī Opra savus viesus mēdz uzņemt un nosēdināt angāra vidū. Tas tāpēc, lai ir plašas telpas sajūta un nebūtu klaustrofobisku blakus efektu. Tāpat arī es savus intervējamos turpmāk likšu ”Istabas vidū”.

0 komentāri

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas