Istabas vidū: Jānis Skutelis par skolas laikiem, pievēršanos stand-up karjerai un vārdiem Es Tevi mīlu!

0 komentāri

Pirmā daļa “gaisā”, tagad laiks arī otrajai, kas ievirza interviju sēriju Istabas vidū jaunā ietērpā – video formātā. Arī šoreiz tas ir komiķis Jānis Skutelis, kurš pirmajā daļā pastāstīja par savu jauno stāvizrādi VIENS, kas jau piedzīvojusi savu pirmizrādi. Pie skatītājiem gan tā vēl ir tikai skrējienā, jo gaidāmas vēl daudz uzstāšanās gan šogad, gan arī pavasarī. Šoreiz parunājāmies par visu un neko.

Latvijas kumēdiņu meistars mums pastāstīja daudz interesantu lietu – par skolas laikiem, pievēršanos “stand-up” karjerai, cik grūti ir pateikt mīļotajai “Es mīlu Tevi!” un daudz ko citu. Saruna stendapa labākajās tradīcijās – par visu un neko!

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
Sveiciens otro reizi! Es joprojām esmu kopā ar Jāni Skuteli! Interviju sērijas Istabas vidū debija video formātā, 2. daļa, un Jānim joprojām zvana telefons. (Abi smejas!) Stendaps, impro teātris, jaunais sarunu šovs (Pusnakts sarunu šovs septiņos ar Jāni Skuteli – aut.) – kā Tu tiec ar to visu galā?

(Domā.)… nu… tā! (Smejas.) Tu domā Red Bull vai palīgvielas man jāsauc? (Abi smejas.) Man nav ne jausmas, bet, iespējams, galvenā atbilde ir tā, ka es par to baigi daudz nedomāju. Tajā brīdī, kad sāc domāt, kas jāizdara, ir bēdīgi! Latviešiem ir sakāmvārds – acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas darba nebijās, rokas darbu padarīja. Tā ir laba stratēģija – daudz neblisināt riņķi, vienkārši darīt! Tā es, starp citu, stendapu sāku taisīt. Ja Tu vēlies man šo pajautāt, Tev varu pastāstīt.

(Gardi smejas.)

Man nebija tā, ka es vienu brīdi izdomāju – hop! Baigi taisīšu stendapu! Bija tāda vieta Artelis, un tur bija tāds Viktors Runtulis, kurš taisa kabarē, un es tajā piedalos. Tad Viktors saprata, ka ir laba skatuve, bet nav, ko uz tās likt, un tad viņš teica – Jāni, negribi uztaisīt izrādi? Tas bija septembris, un oktobrī jau bija pirmā izrāde Mhmmm…, pirmais stendaps. Ja es zinātu, ko daru, es reāli nebūtu taisījis, bet, ņemot vērā, ka es par to nedomāju, un vienkārši sarunājām pirmizrādes datumu, tāpēc arī uztaisīju.

Bet no Tava teiciena izriet tas, ka Tu visu laiku dari, bet, lai radītu stāvizrādi, ir arī jāskatās!

Stendapā ir jāpaskatās, bet, lai līdz turienei nonāktu, ir jāpastrādā! Un man šķiet, ka nevajag visu laiku baidīties no tā darba apjoma. Piemēram, iedomājies, jāizdomā viens jociņš, kas paņem laiku. Pirmie deviņi ir nekam, un desmitais jau ir par kaut ko, un tad rēķini – stundā vienu joku varu izdomāt. Un tad ir izrāde, kas ilgst stundu divdesmit, stundu trīsdesmit, un cik ilgu laiku vajadzēs, lai to visu sadomātu. Un tad šausti sevi – vai, vai, vai, cik ilgu laiku! Tad ir brīdis, kad paliks arvien grūtāk domāt, jo tie pirmie jau nāk ātri. Un tad domā – a, “davai”, ka netaisīšu!

Tev tā ir bijis?
Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Man tā ir bijis, un cenšos par to ātri aizmirst. Piemēram, tad, kad rakstīju Optimistiku, šķita, ka baigi nerakstās, un varbūt man vienkārši jāapvieno tās pirmās trīs izrādes, jo Mhmm.., Love un Paranoju ir redzējuši “baigi” maz cilvēku – tas bija ļoti sen! Domāju, varbūt es varu paņemt labāko, samiksēt, un man būs tāds “best of”. Man bija visādi varianti, ko darīt, lai tikai nebūtu jāraksta atkal jauna izrāde. Un šādas tādas domiņas iešaujas katru reizi prātā, bet tām ātri vien jāsaka – paldies par ideju, un ķeries pie lietas!

Par to visu paspēšanu – Tu labāk esi 10 minūtes pirms vai 3 minūtes pēc?

(Domā.) Kā, kur! (Abi smejas.) Ja mēs par filmas sākumu, tad labāk 10 minūtes pirms. Tas ir tikai tāpēc, ka treilerus rāda. Sliktu treileri gandrīz vispār neesmu redzējis. Filmas baigi daudz sliktas. Varbūt garumā problēma. Bet, ja kaut kas cits jādara, labāk trīs pēc.

Nepatīk gaidīt?

Nē! Ņemot vērā to visu listi, ko nosauci sākumā, nav tā, ka es baigi daudz nodarbojos ar gaidīšanu tam visam pa vidu. Kādreiz, kad es daudz vadīju pasākumus, tad tā bija visgrūtākā  vieta man – ir uznāciens, 15 minūtes kaut ko padari – pastāsti šito, pastāsti šito, piesaki to, kaut kāda aktivitāte, un tagad grupa! Viņi spēlē 40 minūtes savu “taimu”, un man vienkārši nav, ko darīt. Tāpēc labāk uztaisu stendapu, kur stundu “nodedzinu” un liekos mierā!

Visu laiku cilvēkos un darbos – kā Jānis Skutelis dusmojas?

(Uzsit ar dūri pret celi.) (Abi smejas.) Tāds ir viens veids. Tad vēl krieviski dažreiz.

Sanāk, ja?

Pff! Puika no Latgales, kā man nedusmoties krieviski. (Domā.)

No kurienes Tu īsti esi? Nekad nevaru atcerēties.

Es esmu no Dekšārēm.

Man bija “jāguglē”, atradu, bet aizmirsu jau.

Kartē nav tādas, ja?

Nē, ir, bet vienkārši paspēju aizmirst, kur atrodas.

Blakus Varakļāniem. Jau labāk, vai ne? Miiiilzīgs ciemats. Principā Latgalē ir trīs lielas pilsētas – Daugavpils, Rēzekne, Dekšāres.

(Mēģina atdarināt latgaļu akcentu.) Kā tad Tu tāds latgaļu puika bez akcenta runā?

(Runā ar akcentu.) Man bija, kad atnācu uz Rīgu. Diezgan spēcīgs. (Runā bez akcenta.) Bet es nevaru īsti tā vairs parunāt, šis nav īsti mans akcents, velk vairāk uz Alūksnes pusi. Man ar akcentu grūti parunāt, bet varu latgaliski runāt. Taču lieta tāda, ka man pašam tas vispār neliekas smieklīgi, kad runā ar latgaliešu akcentu. Es vienkārši nesaprotu joku. Tāpēc droši vien tie, kas ir rīdzinieki, runā ar akcentu tā, lai tas būtu smieklīgi.

Tu tur skolu arī pabeidzi?

Jā, tur ir ļoti laba pamatskola. Ja jums vajag labu pamatskolu – Dekšāres. (Paskatās kamerā.) Bet pa īstam! Iedomājies, tur mācījās 60 skolēnu. Tā ir visa skola. Rīgā tās ir divas klases. Mēs klasē esam pieci – četras meitenes un es. Es nobastoju, šķiet, divas stundas – vienreiz mēs pārpratām, un otrreiz man nebija mājas darba, es sēdēju pagrabā. Tur nav tā – vai Tevi šodien izsauks pie tāfeles vai neizsauks?

Tevi noteikti izsauks!

Tur jautājums, vai Tev izsauks piecas vai četras reizes vienā stundā. Reāli privātskola. Jā, es nāku no ļoti turīgas ģimenes un gāju privātskolā Latgalē. (Smaida.)

Kas ir Tavā ēdienkartē?

Tas ir pa īstam!?

Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Nē, es drusku pajokojos!

(Smejas.) Saproti, ja Tu zini, ka čalis ir no Latgales – viss! Tas jau ir atbildēts. Brīdī, kad uzzini, no kurienes ir cilvēks, Tu esi atbildējis uz kaudzi jautājumiem uzreiz. Bet tā, starp citu, esmu bijis arī veģetārietis. Mēnešus divus. Mums ar draudzeni aizkavējās gavēnis. Forši bija! Nezinu, kāpēc sāku ēst atkal. Lieki. Gaļa ir sliņķiem, jo, ja neēd gaļu, cilvēkam reāli ir jāmāk gatavot, un tas reāli prasa laiku. Gaļu vienkārši iemet un uzcep.

Man patika, ko Tu Intaram Busulim jautāji Pusnakts sarunu šovā septiņos ar Jāni Skuteli – kas ir īsts čalis?

Jā, man patika, ko Intars atbildēja. Ja nu kāds nezina, viņš teica, ka čalim jābūt emocionālam. Man šķiet, ka tā ir tāda forša lieta. Protams, emocionāli stabilam, nevis nestabilam, adekvātam. (Smaida.) Man šķiet, ka vīrieši pārsvarā vairās no jūtu pasaules. Es nedomāju, ka viņiem ir jāstaigā zeķubiksēs un jārunā smalkā balstiņā, bet forši, ka čalis ir īsts čalis, dara čaļu lietas – skrien, mētā, cilā kaut ko, ko nevar pacelt, un nesaprot, kāpēc, un dzenā apaļus priekšmetus pa laukumu, bet tajā pašā laikā viņš var arī būt pietiekami emocionāls un parunāt par to, kā viņš pats jūtas un kā citi jūtas. Paskatīties kādu Ziemassvētku filmiņu, nobirdināt asaru. Man liekas, ka forši! Un humora izjūtai arī nebūtu ne vainas.

Tu pats runā par savām sajūtām?

Nēē! (Smaida.) Nē, nē! Man nesen bija tāda saruna ar draudzeni, kad sapratu, ka es neesmu tāds baigi tendēts uz “Es Tevi mīlu!” stāstīšanu, bet vienu brīdi bija sajūta, ka man kaut kas tāds būtu jāsaka. Es izdomāju, ka teikšu caur tādu attaisnojumu, kāpēc nesaku to bieži. Un tad, kad es to visu penteri biju izmalis, viņa uz mani skatījās tā – Tu gribi, lai mēs šķiramies? (Abi smejas.) Jo tas bija tas, ko viņa saprata un ko varētu nozīmē tas viss, kā es mēģināju būt emocionāls. Bet tur jau tā lieta – es jau nesaku, kādam vajadzētu būt īstam čali, tāpēc, ka es tāds esmu. Tas ir tāds, kāds gribētu būt, kādam viņam vajadzētu būt. Man līdz ar to ir, uz kurieni iet un tiekties.

Varbūt nākamreiz pieraksti uz lapas un saīsini! (Abi smejas.)

Vienkārši vajadzēja teikt tikai beigas, jā!

Parasti jau pietiek tikai ar tiem vārdiem, bez, zini, uzstāšanās pa vidu.

Nu jā, bet man, redzi, darbs tāds.

Ir forši, ka ir cilvēks, kuram to pateikt, bet, atsaucoties uz stāvizrādi, vai Tu esi kādreiz bijis viens?

Amm… (Domā.)

Juties viens?

Ā, tas ir elementāri! Ko ta’ nē!? Aizbraucu uz Berlīni, piemēram, un darīts! Man šķiet, tas ir visvientuļākais, kāds esmu juties. Tas bija pirms gadiem, un biju tur nedēļu. Man bija jāaiziet uz impro izrādēm, kā viņiem iet un ar ko nodarbojas! Zini, kad gadiem spēlē teātri ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un nesaproti, kas notiek, ir labi, ka vari aizbraukt apskatīties uz citiem, ka mēs neesam vienīgie idioti, kas to dara. Un redzēt to, ka viņiem joprojām ir prieks par to. Tas izrādes bija vakarā, bet pa dienu man nav nekādu plānu. Milzīga pilsēta tā Berlīne, un vazājies pa turieni, braukā kaut kur ar metro, un vispār neviens nepievērš uzmanību. Tad ir tā drusku dīvaini. Rīgā, man šķiet, tādu vientulību baigi grūti noķert. Ja sajūti vajadzību, vienmēr vari kādam piezvanīt un kaut ko pasākt. Bet, aizbraucot uz ārzemēm, – mierīgi. Tāpēc brīnos par tiem cilvēkiem, kas aizbrauc pavisam prom strādāt. Ja vēl tas būtu profesijā, es varētu iedomāties. Piemēram, ar stendapu. Bet zemenēs… Tiešām respect! Nevis tā darba, bet komunikācijas dēļ. Tur nav nekā, kas Tev būtu saprotams.

Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Foto: no Jāņa Skuteļa personīgā arhīva

Vai Tev kādreiz vajag būt vienam?

Es nevarētu rakstīt, ja nebūtu viens. Tad tas reāli ir iekšējais dialogs. Kad materiāls apkopojas lēnām, tad man ir vienalga, kādā sastāvā un vidē atrodos. Bet tad, kad man jau reāli viss jāliek kopā, lai izkristalizētos un saprastu, kas tas vispār būs – to laiku gan vienmēr mēģinu atrast un saku visiem paldies! Jo es jau to nemācos kā tekstu, līdz ar to man tikai jādabū kopējā sajūta un apjauta, kas tas ir! Tad es zinu atsevišķus stāstus, kas tur iekļauti. Ja Tev dzīvē kaut kas ir noticis, Tu taču to atceries, vai ne!? Un tur nevajag iemācīties tekstu – kā brauci ar riteni un nokriti. Man tā sajūta ir līdzīga, es to vienkārši atstāstu kā notikumu, nevis kā – būt vai nebūt, tāds ir jautājums! Nu tā!

Mmmhm!

Es māku īsi atbildēt, ne? (Smaida.)

Tev sanāk, jā! (Abi smaida.) Tā ļoti strukturēti. Kodolīgi, galvenais! Neizplūst!

Tad pienācis laiks pēdējam jautājumam, ko esmu uzdevis visiem saviem intervējamajiem – kurš melo labāk, sievietes vai vīrieši? (Domā.) (Ilgāk domā.) Nu, “baigi” dažādi! Te ir jāpīpē uzreiz, kā tas te tagad ir! (Domā.) Skatoties, par ko! Ja par emocionālajām lietām, ņemot vērā, ka vīrieši ar tām ir mazāk saistīti, man liekas, viņi var samelot labāk. Praktiskā pasaule savukārt sievietēm varētu būt labāk samelojama. Kaut gan, es tikai skaļi domāju, bet beigās tomēr nosvēršos par labu sievietēm. Jo, man liekas, viņas orientējas labāk. Pasaulē. Vajag diezgan spēcīgu iztēli, lai samelotu. Ko, starp citu, es nesen uzzināju – bērnu vecāki uztraucas, ka atvases viņiem melo. Tā īstenībā ir inteliģences pazīme, ka mazais spēj izshēmot, kas, kur, kādā brīdī notiks, lai varētu teikt kaut ko citu. Protams, viņš jau vēl nezina, ka visi visu beigās tāpat uzzina. Tā kā, jā… re, kā es aizmalos! Nevis sievietes un vīrieši, bet, jo gudrāks cilvēks, jo labāk viņš spēj samelot un mazāk redz tam vajadzību.

Man gribas vienkārši… (Sāk abi aplaudēt.)

Tas nozīmē, ka labs jautājums!

0 komentāri

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas