Karīna Tatarinova: “Apbrīnoju cilvēkus, kuri glabā aizvainojumu gadiem!”

0 komentāri

Jau otrajā Skaties.lv interviju sērijā “Istabas vidū” uz sarunu aicinājām vēl vienu Latvijas kulta seriāla “Viņas melo labāk” darboni. Šoreiz tā bija viena no galvenājām dāmām – Margaritas jeb Margo lomas atveidotāja Karīna Tatarinova.

Dažbrīd šķiet, ka ar aktieriem var runāt par visu, un arī šī saruna nebija izņēmums. Pārspriedām pievarētus kalnus, veloceliņu uz Lāčplēša ielas, automašīnas, konkurenci uz skatuves, greizsirdību, draudzību, kavalierus…

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Kā tev aizritējusi vasara?

Diezgan darbīgi! Taisnību sakot, tā īsti neesmu jutusi. Man ir bijušas pāris spilgtas vasaras dienas, kuras veltīju tikai un vienīgi savējiem un atpūtai.

Uz karstumu trāpīji?

Arī. Trāpīju Liepājā kā reiz uz karstumu un lielu negaisu, kas man ļoti patīk. Nozibeņoja tā, ka lauku mājai izsita visus korķus. Bija patīkami skriet pirms un pēc vētras gar jūru. Kad esmu brīvdienās mājās, bieži vien rikšoju gar jūru no Liepājas uz Bernātiem.

Katram no mums dzīvē ir bijuši sasniegumi, par kuriem sakām – nu labāk jau vairs nevar būt. Tev ir loma, par kuru tā vari teikt?

Es nezinu. Ir bijuši tādi spilgti mirkļi, bet es nekad nenovelku strikto strīpu, ka labāk vairs nebūs. Man liekas, tā latiņa arvien liekama uz augšu. Un tās emocijas un izjūtas, ko man piedāvā labi nospēlēta loma, laba sadarbība ar partneri uz skatuves, labs materiāls, laba nodziedāta dziesma – tas viss var būt arvien, arvien, arvien labāk. Tur jau ir tas paradokss, ka ne katru reizi aktieris var atkārtot un nospēlēt tikpat labi, cik pagājušajā reizē. Citreiz ir tā, ka skatītājs neko nejutīs, viņam pat patiks vairāk kā pagājušajā reizē, režisors paslavēs, bet niansēs emocionāli tas varbūt nesniegs tikpat lielu gandarījumu.

Toms Krūzs, Džonijs Deps, Leonardo di Kaprio – kam Tu dosi Oskaru?

(Bez domāšanas) Džonijs Deps.

Pludmale vai pļava pie ezera/ upes?

Pludmale. Es esmu liepājniece, jūras bērns. Tā ir mana vieta.

Tev patīk Honda automašīnas?

Jā! Arī neskatoties uz to, ka man tā ir jāatbild, jā! (Smejas) Es gan nedaudz mulstu lielajās mašīnās, ar kurām manam tēlam (Margaritai no “Viņas melo labāk”) jābraukā. Mulstu tāpēc, ka es esmu diezgan maza auguma sieviete pēc vispārpieņemtām normām un man šo mašīnu brīžiem ir grūti apjaust, bet tas ir patīkami, ka tāds liels auto Tev arī klausa.

Ar ko pati brauc ikdienā?

Es nebraucu, man nav auto. Braucu ar riteni un eju kājām. (Smejas)

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Esi ECO, zaļais cilvēks?

(Smejas) Jā! Esmu pārliecinājusies, ka Rīgā visātrāk pārvietoties var tikai un vienīgi ar riteni. Vienīgi žēl, ka tos dažreiz nozog. Man arī nesen vienu nozaga.

Varbūt esi dzirdējusi, ka pirms pāris dienām uz Lāčplēša ielas ir uztaisīta velo josla?

O, jā, redzēju arī!

Ko tu par to domā?

Tur – bezjēdzīgi! Tās velo joslas būtu noderējušas ļoti daudzās citās vietās, bet tur es tam neredzu jēgu. Ir viens tāds posmiņš – nu un!? Viņi būtu labāk nokrāsojuši to posmu, kas ir no Tērbatas līdz Brīvības ielai. Bet uz Lāčplēša ielas tā velo josla neko nedod. Es nezinu, kas tas ir par gājienu – muļķīgs. Bet varbūt ir kāds, kuram tas, kā reiz, noder – piebraukt pie “Teātra bāra” vai “Ozīrisa” tā, skaisti. (Smejas)

Atgriežoties pie auto, vai tev ir kāds sapņu auto, ko gribētu?

(Nedomājot) Divdurvju džips! Es nezinu, kas tā bija par marku, bet mašīna ir augsta un kantaina. Man nedaudz patīk tādas raupjas lietas savienojumā ar lielu sievišķību un augstiem papēžiem. Tādi kontrastiņi.

Vai tev ir fobijas?

(Ilgi domā) Tagad domāju… No aklas tumsas un klusuma. Man gan ļoti patīk tumsa, bet tikai tāda, kāda tā ir dabā. Kā mākslinieki saka, ka dabā nekad nav pilnīga tumsa, bez gaismas. Acis pierod un gaisma kaut kāda ir. Tu redzi un jūti. Man gan nav klaustrofobija, bet, kad esmu telpā, kur ir akla tumsa un klusums, piemēram, studijā, kad ierakstos un neesmu uzlikusi austiņas, ir ļoti nepatīkami, jo ir aklais klusums. Es gan neteiktu, ka tā ir fobija, bet man tas ļoti nepatīk.

Tu esi pieredzējusi tādu “aklumu”?

Kalnos. Kad atrodies augstumā, kurā vairs netek strauti, nekūst sniegs un nav nekā, tur ir tāds akls klusums, un dienvidos tam dažreiz pievienojas arī aklā tumsa. Dabā es tikai vienreiz to esmu pieredzējusi.

Kur tas bija?

Uzbekistānā, kalnos. Tas bija tādā augstumā, pirms lielās virstones, kur bija sasalis ūdens un nebija nevienas skaņas.

Tev patīk kalnos kāpt?

Jā, es kāpju kalnos!

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Vai ir kādi tuvākie plāni, kur vēlies uzkāpt?

Kazbekā. Jo es grasījos to darīt šogad, pat gāju pie Kristapa Liepiņa kalnu grupā, bet ar visiem darbiem nesanāca pabeigt apmācības, kas nozīmē – iešu nākamgad atkal pie viņa. Tikai ceru, ka netiks atcelta 11. kalnu grupa, un es varēsu pabeigt šo skolu, jo tās ir ļoti vērtīgas zināšanas. Man liekas, viņš ir ļoti spējīgs un labi spēj apmācīt. Un tad kopā ar viņu vēlētos braukt uz Kaukāzu, uz Kazbeku. Mani fascinē Gruzija, gruzīņi, un ir tāda sajūta, ka man tur ļoti patiks. Ja es varētu nākamvasar uzkāpt divos kalnos, tad es… Āā, tad es būtu vienkārši laimīga, jo šogad man prieki izpalika. Bet tas nebūt nav lēts prieks. Tas ir ļoti dārgi.

Kādas tev ir attiecības ar datoriem?

Kaitina, jo tas nosūc enerģiju. Es kļūstu ērcīga un pikta. Man mājās ir tāds vecs, vecs “onkulītis – kompjūters”, un man ļoti negribas to mainīt, jo man patīk, ka viņš tur stāv tāds liels un dūc. Es būt ar mieru, lai paliek dūkšana un viss pārējais, bet varētu mazliet ātrāk strādāt. Es jau saprotu, viņš ir vecs, nabadziņš!

Pastāsti labāko stāstu, kā tev sanācis atšūt uzmācīgu kavalieri!

Zini, man nav! Joprojām mulstu, ja man tas ir jāizdara. Nezinu, ja kādreiz arī gadījies kāds neveikls gadījums, cenšos to neatcerēties. Es īstenībā brīnišķīgi māku “noplaukt”. Saprotot, ka tie nav mani cilvēki, veltu viņiem pieklājīgu laiku un angļu mierā un stiliņā pazūdu. To es māku – nemanāmi aiziet.

Kurš melo labāk – sievietes vai vīrieši?

Tas atkarīgs no katra personīgi, jo, man liekas, mūsu laikos, pirmkārt, ir stereotipi – kādam ir jābūt vīrieti, kādai ir jābūt sievietei, pēc tam tie stereotipi tiek nojaukti. Un tad runā par to, ka vīrieši vairs nav vīrišķīgi, sievietes vairs nav sievišķīgas, vīriešos ir ļoti daudz no sievietes, sievietēs – no vīrieša. Bet tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no katra personīgi. Es nevarētu teikt, ka no per-so-nī-bas, jo tādai vēl ir jābūt. Diemžēl visi tādi nav. Bet no katra indivīda un viņu pieredzes. No tā, kā viņš audzināts, no tā, kas bijis apkārt un viņu ir veidojis. Nē, tas nav atkarīgs no dzimuma.

Tu melo?

M-hm! Es gan laikam lielākoties esmu palikusi tādā bērnu melošanā, kas vairāk ir tāda fantazēšana un izdomāšana, bet tādās nopietnās lietās gan nē. Tur man no bērnības ieaudzināts, ka tie meli tik un tā top zināmi. Man mamma vienmēr mācēja pateikt, kad meloju – es kādreiz biju pārliecināta, ka viņa redz cauri un spēj lasīt domas. Pēc tam, protams, sapratu, ka kaut kādos brīžos, lai dabūtu no mums ar māsu ārā patiesību, pati blefoja, un mēs vienkārši salūzām. Bet viņa tā ļoti mierīgi to visu darīja, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņa neko nesaka, bet zina patiesību. Meli tiešam atklājās – agrāk vai vēlāk. Nezinu, melošana man liekas spēle cilvēkiem, kuriem patīk manipulēt. Man vispār nepatīk nekāda veida spēles, piemēram, kāršu spēles.

Tu neesi azartiska?

Esmu, bet tikai citā jomā. Man nepatīk sacensties un būt par visu varu labākai. Es to daru ar sevi, jo tas mani vairāk interesē. Un nepatīk manipulēt ar cilvēkiem. Kaut kādā ziņā jau mēs visi manipulējam, jo ir mūsu vajadzības un to darām neapzināti. Manipulācija nav slikta. Apbrīnoju cilvēkus, kas to ļoti labi pieprot. Ne vienmēr tas ir ar negatīvo rezultātu, citreiz manipulācijas noved pie kaut kā laba, piemēram, psihoterapeiti – viņi arī manipulē ar cilvēka apziņu. Aktieris manipulē ar skatītāju apziņu, tikai tas skatītājs, nopērkot biļeti, apzinās, ka ar viņu tiks manipulēts. Tā ir tāda savstarpēja vienošanās.

Bet Latvijā aktieri ir tik, cik ir. Tev nesanāk bieži sacensties ar saviem amata brāļiem?

Mums ir ļoti daudz talantīgu aktieru, bet nē – nesacenšos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es esmu drusku cits tipāžs, netradicionāls. Sacenšas vairāk jaunie. (Smaida) Bet tāpēc, ka tad sevi jāpierāda. Ne tik daudz, cik savu varēšanu un spējas, bet pierādīt pašam sev. Es tādu baigako konkurenci neesmu novērojusi.

Tā, ka vispār, vai tieši no kolēģiem?

Kolēģiem. Mēs esam daudz, bet ne tik daudz, lai tā būtu tāda konkurence kā Amerikā vai vispār lielvalstīs. Es esmu dzirdējusi, ka Krievijā pakausī elpo 19 vēl tieši tādi paši uz to lomu. Bet mums režisori diezgan bieži eksperimentē un ļaujās tiem, mums ir ļoti daudz talantīgu jauno režisoru. Pie vienas no tādām tagad esmu arī es, pie Ingas Tropas, kur rudenī nāks ārā brīnišķīgs projekts, bet par to tad arī uzzināsiet no Dirty Deal Teatro.
Nē, konkurenci es laikam nejūtu. Varbūt vienkārsi neredzu. Katrā ziņā, ka kāds kaut kādas intrigas vērptu – kleitas grieztu vai papēžus laustu, neesmu jutusi. Mazās skaudībiņas jau ir vienmēr, un ne jau tikai šajā profesijā, bet visās jomās.

Pieminēji jaunos aktierus. Vari kādu īpaši izcelt?

Uj, nu, es, piemēram, par jauno aktrisi joprojām uzskatu savu seriāla kolēģi Initu Dzelmi, man viņa ļoti patīk. Redzēju izrādi “Vēl nakts nav galā”, viņa tur ir vienkārši brīnišķīga. Tiešām simpatizē kā viņa darbojās. Man Jurijs Djakonovs patīk gan kā aktieris, gan – režisors. Viņš, starp citu, arī tagad ir seriālā. Es gan neesmu viņu tur redzējusi, jo man mājās nav televizora un, neskaitot prezentācijas sēriju, nekā no “Viņas melo labāk” neesmu skatījusies.

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Foto: no Karīnas Tatarinovas privātā arhīva

Pilnīgi neko?

Nu, kā jau teicu, prezentācijas sēriju, varbūt vienreiz pie mammas kaut ko, bet vispār nē. Varētu internetā skatīties, bet man ir tas vecais “opītis”. Taču to, kā es tur izskatos, es zinu (Smejas).

Tad jau man pēdējais jautājums jāpārceļ uz priekšu – ja tu būtu skatītāju lomā, tu skatītos “Viņas melo labāk”?

Es kā Karīna? Nē! (Smaida) Es neskatos seriālus, eju uz kino zālēm, skatīties lielo kino, jo esmu ļoti izvēlīga. Varbūt tapēc, ka diezgan daudz skatos tiešām labu kino, jo to mums, arī mācoties, ieteica darīt. Bija “Arsenāls”, “Baltijas pērle” ar ļoti labām kino izlasēm. Man nav tāda seriāla skatīšanās prakse. Arī tad, kad dzīvoju Liepājā, mājās bija televizors, bet tas ir laika patēriņš, jo tad, kad sāc skatīties, tad Tev ir jāskatās viss. Bet man, jau sākot mācīties mūzikas skolā Liepājā, līdz šim brīdim nav biji tāds kaut kāds grafiks, kad es esmu no tikiem līdz tikiem mājās un varētu kaut ko skatīties. Un, ja neesmu redzējusi kaut ko no sākuma līdz galam, man nav interesanti. Esmu skatījusies tādus labus ārzemju un krievu seriālus, kas jau ir gandrīz kā mākslas filma, esmu redzējusi “Likteņa līdumniekus”. Bet arī tā jau ir kā mākslas filma, tāpēc, ka tur ir sākums, turpinājums un beigas. Ā, esmu redzējusi arī “Sekss un lielpilsēta”.

Jums jau droši vien bija uzdevums skatīties, ne?

Nē, nē, nebija nekāds uzdevums. Un tas man arī patīk – atnāk lietuviešu režisors, ar kuru runājam par personāžiem, tēliem, un mēs paši viņus veidojam kopā ar viņu. Bet par seriāliem – ja es varu noskatīties no viena gala līdz otram, tad, jā, es skatos! Par “Viņas melo labāk” – man patīk, ka viņš ir tāds “Bistra, bodra, bveselo” (tulk. no krievu val. – ātrs, drošs, jautrs), un to man arī paziņas saka.

Jau jau pieskārāmies seriālam, varbūt vari pastāstīt, kā ir izmainījies Margaritas tēls kopš pirmās sērijas?

Taisnību sakot, man bija diezgan grūti sagremot šo situāciju, jo var pieņemt ar prātu, ko es absolūti nenosodu – iepazīties internetā, tas pat varbūt izvērsies ļoti interesanti, bet es pati tādas draudzības nevedu, neiepazīstos, un, godīgi sakot, esmu diezgan noraidoša. Iemesls ir tam, ka nespēju visiem atbildēt, un tagad man ir iespēja arī to pateikt – mīļie, ja jūs man rakstat “Facebook’ā” un es jums neatbildu, es neatbildu nevienam.

Vai Margarita ir greizsirdīga uz Kārli un Kristīni?

Pēc sižeta, protams, jā! Jo Margarita, kā jebkura sieviete, alkst tuvību, uzticamu plecu, un Kārļa personāžs ir tāds, ko arī Margarita visvairāk novērtē – uzticamību vīrietī. Un, man liekas, viņa viņu mīl. Vai Margarita Kārli mīl vairāk kā brāli vai vīrieti, domāju – gan, gan, jo šīs jūtas ir sajaukušās. Un tā pat vairāk nav iemīlēšanās, bet, tā kā viņa viņu pazīst jau gadu gadiem, tā ir mīlestība. Es domāju, viņa nav greizsirdīga, viņa vienkārši ir sāpināta, tāpēc, ka varēja kaut kas būt, bet nebija. Tā ir tāda jūtu neiespējamība, varbūt tāpēc, ka viens otru pārāk ilgi zina. Katrā ziņa kaut kas tai visā enerģētiskajā jūtu apmaiņā pietrūkst. Bet visādi citādi, man liekas, viņi viens otram ir ideāls.

TV3 Publicitātes foto

TV3 Publicitātes foto

Ja mēs pieņemam, ka tu būtu Margaritas situācijā, ko es, protams, nenovēlu, tu būtu dusmīga uz kādu no viņiem konkrēti vai uz situāciju?

Ja konkrēti es? (Domā) Konkrēti Karina Tatarinova no sākuma laikam dusmotos uz sevi. (Smaida) Jā! Laikam jau uz sevi. Tagad mēģinu atcerēties, vai esmu bijusi tādā situācijā… Nē, mani Dieviņš ir pasargājis no tā, ka draudzene atviļ vīrieti. Protams, manā dzīvē ir bijusi gan tikšanās, gan šķiršanās, bet kā draudzene… Ak, Dievs, es to nenovēlu, tas ir briesmīgi. Tā ir tāda totāla… Es pat nezinu, “kamī” ir sāpīgā vilties. Man liekas, ka draugos. Drausmas!

Tu varētu piedot?

Jā, es domāju, ka jā! Tās ir jūtas, emocijas, sekss – tas ir dabiski. Protams, ka varētu, bet tas ir ļoti sāpīgi. Un sāpīgāk pat tāpēc, ka draudzene, nevis mīļotais vīrietis.

Tu pati esi greizsirdīga?

Ļoti! Ļoti, bet ne tik daudz vīriešu-sieviešu attiecībās, vairāk uz draugiem. Es ar to cenšos cīnīties, man ir tāds greizsirdīgs raksturs.

Viegli ar to sadzīvot?

Ja to apzinās un pieņem, tad viegli! Zini, tas tāpat kā dusmoties, raudāt vai sāpēt – tās ir tādas negatīvās emocijas. Viņām sevī drīkst ļaut atrasties tikai 15 minūtes, pēc tam to vajag ņemt ārā, un šķiet, ka man tas izdodās. Man ir ātrās dusmas un ātrās emocijas.

Neturi ilgi ļaunu prātu uz cilvēkiem?

Nē, apbrīnoju tos cilvēkus, kuri ir spējīgi glabāt aizvainojumu gadiem. Kaut kas ārprātīgs! Bezjēdzīgi, stulbi un muļķīgi. Dzīves tērēšana. (Smejas)

Vai tevi ir viegli aizvainot?

Jā, es aizvainojos, tieši tāpēc ir ļoti labi, ka man ātri pāriet. (Smejas) Bet ar to es arī strādāju.

Vai tu zini “Viņas melo labāk” ievaddziesmas vārdus?

No galvas, nē, bet man ļoti patīk kā Ieva Kerēvica un Igo ir iedziedājuši. Kaut kas “Vārdi ir…”. Es melodiju zinu. Ar vārdiem vispār iet diezgan traki – tos es briesmīgi grūti atceros. Bet ļoti labi atceros melodijas, pat pa balsīm, pat pa instrumentu partijām. (Smejas)

Noslēgumā – ko tu novēlētu Margaritai?

(Domā) Labu scenāristu? (Smejas) Jā, interesantu un labu scenāristu. Nē, Margaritas sakarā drīzāk es novēlētu veiksmi scenāristam. (Smejas)

Savu viesi neviens neliks pie sienas vai stūrī. Ar runātāju jārēķinās, viņam jādod telpas brīvība. Arī Opra savus viesus mēdz uzņemt un nosēdināt angāra vidū. Tas tāpēc, lai ir plašas telpas sajūta un nebūtu klaustrofobisku blakus efektu. Tāpat arī es savus intervējamos turpmāk likšu ”Istabas vidū”.

0 komentāri

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas