Veči atgriežas, 3. daļa (par filmu “Neiznīcināmie 3”)

0 komentāri

Filma ”Neiznīcināmie” savā būtībā bija nopietns mēģinājums pagriezt laiku atpakaļ un uztaisīt modernu filmu pēc tiem pašiem divdesmit gadus vecajiem šabloniem – pat ja ar visiem tā laika grāvējfilmu varoņiem vienā filmā, publikas pievilināšanai. Divreiz vienā upē neiekāpsi, tapēc filma ”Neiznīcināmie 2″ krasi mainīja vektoru uz gandrīz-parodiju, un nu jau galvenie varoņi vairāk smaida un smejas, kā šauj vai griež rīkles, bet īpaši aicinātais viesis Čaks Noriss citē pats savus interneta jokus. Divreiz vienā upē… tapēc filma ”Neiznīcināmie 3″ atkal maina virzienu, lai uzmanīgi un pat samērā veiksmīgi balansētu starp šīm divām galējībām – jautājums ir, vai esat tam gatavi?

Redzot filmu divreiz un uzklausot citu kino skatītāju vaimanas par to, ka ”otrā daļa – vislabākā”, tomēr palikšu pie sava – arī joki par Čaku Norisu ir smieklīgi tikai pirmoreiz, un turpmākā virzīšanās parodijas teritorijā novestu mūs tieši pie filmas ”Karstgalvji” (”Hot Shots!”, divās daļās). Vai tiešām mums ir vajadzīga arī trešā, 2014. gadā, bez Čārlija Šīna (Silvestr, te ir ideja!), bet ar visiem grāvējfilmu pensionāriem? Nedomāju vis. Un stāvus salutēju ”Neiznīcināmo” krusttēvu Stalounu vismaz par mēģinājumu virzīties uz priekšu un mēģināt kaut ko jaunu – cik nu tas ir viņa spēkos, vecumā un filmas šaurā uzstādījuma ietvaros iespējams.

Pieaicinātais Austrālijas režisors Patriks Hjūzs (ļoti iesaku viņa neo-vesternu ”Red Hill”), šķiet, ir vienīgais, kurš varēja veiksmīgi tikt galā ar aizvien pieaugošo krunkaiņu baru, kuri, pēc režisora vārdiem, uzņemšanas laukumā tāpat uzvedās kā mazi bērni. Un ne tikai viņi, jo vēlmē apelēt gados jaunākiem skatītājiem slēpjas divi lielākie filmas trūkumi – ja filmas samazināto vecuma reitingu (un līdz ar to arī vardarbību) es vēl varu saprast un varbūt pat piedot, tad otras, gados jaunāko ”Neiznīcināmo” komandas iesaistīšana notikumos ir nopietna idejiska kļūda, un ne jau tapēc, ka tā būtu slikta, bet vienkārši tapēc, ka nevienam tā nerūp, jo esam atnākuši skatīties uz aizgājušo dienu varoņiem, nevis kaut kādiem zaļknābjiem. Bet arī tā ir viena no vecuma (marazma) pazīmēm – domāt, ka zini visu labāk par visiem uz pasaules, un kas mēs vispār tādi esam, lai skaidrotu Stalounam & Co. pretējo?

Kas gan galīgi neietekmē to, ko filmā mūs tāpat gaida augšāmcēlies Snaipss, dzirkstošs Banderass, īdzīgs Fords un tāds-pats-kā-agrāk Gibsons – tie no jaunpienācējiem, un arī visas jau iepriekšējās filmās (un citās filmās) iepazītās un iemīļotās, vēl nedaudz novecojušās sejas ar Silvestru un Stethemu priekšgalā . Jau divas sērijas ir skaidrs, ka tas nav t.s. “kino”, bet gan rokkoncerts-tūre, kurā jau sen slavas zenītā esošie rokeri brauc apkārt, lai kopīgi ar publiku atcerētos “vecos, labos laikus”, un visiem ir skaidrs, ka kādreiz tiešām bija labāk – bet mīlam taču tāpat? Ko čīkstēt – filma saucas ”Neiznīcināmie 3″ un man ir tāda sajūta, ka jau sen priekš sevis esat izlēmuši, vai gribat to redzēt tūlīt vai neredzēt nekad!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas