Režisors Andris Gauja: vēlos iekustināt domāšanu, jušanu

0 komentāri

Režisors Andris Gauja ar jauno filmu Izlaiduma gadu cer skatītājā raisīt pārdomas kaut vai uz piecām minūtēm.

Pirms apmēram četrarpus gadiem režisors Andris Gauja paralēli dokumentālās filmas Ģimenes lietas uzņemšanai ķērās pie sava nākamā lielā darba – dokumentālās filmas par izlaiduma klases skolniekiem – veidošanas. Pēc strīda ar skolas direktori filmas komandai nācies pieņemt būtisku lēmumu…

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

”Izlaiduma gads sākotnēji bija domāta kā dokumentālā filma. Mēs ar Sašu (operators Aleksandrs Grebņevs – E.B.) filmējām Ģimenes lietas, bijām noguruši no visas tās vardarbīgās un visnotaļ alkoholizētās vides, un, domājot par to, ko darīt tālāk, mums gribējās kaut ko gaišu, tīru, kontrastam. Radās doma, ka tas varētu būt grupas portrets par skolas klasi, par robežšķirtni starp bērnību un pieaugušo pasauli, par jauniešiem, kuri sevi jau izjūt kā pieaugušos, bet formāli ir skolnieki,” stāsta režisors.

Režisors Andris Gauja. Foto: Ieva Lūka, LETA

Filmas uzņemšana ļoti veiksmīgi iesākās Rīgas 3. Mūzikas internātvidusskolā. Andris Gauja atzīst, ka tandēmā ar operatoru Aleksandru Grebņevu nemāk pasīvi, atsvešināti vērot un tēlot “tīros dokumentālistus”. ”Mūs ļoti interesē, kas cilvēkos ir iekšā, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Filma veidojās kā personisks stāsts. Sanāca tā, ka vienā brīdī fundamentāli sastrīdējāmies ar skolas direktori. Sākotnēji viņai ideja patika un likās ļoti neierasti, ka sižetu var veidot personiski stāsti, tā ir dokumentāla filma, formāts varētu būt ļoti interesants. Vienā brīdī sapratām, ka direktore nav gatava mūs ielaist tik dziļi tajā teritorijā,” stāsta Gauja. Pagrieziena punkts bija aizliegums kopā ar klasi doties ekskursijā ar prāmi uz Stokholmu, kur filmēšanas komanda sagaidīja kaut ko ļoti spilgtu. ”Tas beidzās ar to, ka mēs izmantojām savas likumiskās tiesības un tomēr braucām un filmējām. Rezultātā tikām patriekti no skolas. Bija brīdis, kad vajadzēja izvēlēties – vai nu to visu iznīcināt un ķerties pie citiem projektiem, vai arī kaut ko asprātīgu ar to visu izdomāt,” sarunā atklāj filmas ”Izlaiduma gads” režisors.

– Cik tobrīd jau bijāt safilmējuši?

– Mums bija diezgan daudz ainiņu. Mēs radījām tādus apstākļus, lai jaunieši varētu savā starpā tusēties, runāties, risināt savus jautājumus. Jau bija izveidojušās visādas sižetiskās līnijas, piemēram, redzamākais klases pārītis un viņu savstarpējās attiecības, kas bija ļoti dinamiskas. Tas bija ļoti forši, jo tā likās tīra manta. Patiesībā diezgan daudz materiāla tika safilmēts. Jau parādījās katra galvenā varoņa loma klasē, iekšējās lietas, jautājumi, problēmas. Viss sāka veidoties kā materiāls. Katrā ziņā es tādu filmu neesmu redzējis. Gan jau ka tādas filmas kaut kur ir. Bet es neko nenožēloju, tas viss ir bijis kā filmas kastinga process. Mēs nekad tradicionālā kastinga ceļā nedabūtu tik, manuprāt, autentiskus varoņus, kādi ir šajā filmā. Klase izveidojās tāda, ka mums bija visas iespējas ar viņiem izvērsties kā ar nesamaitātiem jauniem aktieriem, un tas bija ļoti svarīgi, jo mēs filmu gribējām veidot pseidodokumentālā stilā.

– Ko tu caur šo filmu gribi iekustināt skatītāju galvās?

– Sākumā ir jārada nemiera sajūta. Tavā jautājumā jau ir iekļauta atbilde – ir jāiekustina domāšanas, līdzijušanas, iejušanās situācijās process. Un kādi ir galaslēdzieni, nav tik būtiski, tā tas, ka tiek iekustināts domāšanas, apspriešanas, kritizēšanas process.

Filma, kā Bruno Birmanis teica, ja kāds meklē “entertainment”, šis nav tas gadījums. Ir diezgan daudz ainu, kas var kalpot kā izklaide, bet pamatā jābūt pārdomām kaut vai uz piecām minūtēm.

– Vai vēstījuma ziņā Izlaiduma gads ir tāds, kādu to bijāt sākumā iecerējuši?

– Kad noformulējām pieeju, knifu, kā mēs to filmu gribam veidot, ka tā būs spēlfilma, bet veidota ar dokumentālu sajūtu cik vien iespējams visos elementos – scenārijā, ainās, tēlos, atmosfērā, lokācijās, grimā, tērpos, gaismošanā, kameras uzvedībā, lai nekur nedominētu forma, lai dominētu sajūta – tajā ziņā ir izdevies. Pēc ļoti ilgiem pūliņiem filmēšanas laukumā, četrdesmit piecām ļoti intensīvām filmēšanas dienām un pēc gada montāžas, kas bija ļoti komplicēts process. Šī metode nosaka to, ka tas ir sarežģīti, jo pastāv patiesības kritēriji un jānonāk līdz tīrajam rezultātam. Rezultāts atbilst tam, kas sākumā tika iecerēts. Tas izskatās pilnīgi citādāk, bet atbilst.

– Vai caur šo filmu citādāk uztver astoņpadsmitgadnieku paaudzi, vai esi vairāk iedziļinājies viņu aktualitātēs, problēmās, tajā, kas notiek viņu galvās? Tu minēji, ka novērotāja pozīcija tev īsti neder, tev patīk iedziļināties. Tādēļ pieņemu, ka esi jaunos cilvēkus arī papētījis.

– Pats varbūt esmu bērnišķīgāks kļuvis. (Smejas)

Kā režisors cenšos paturēt prātā vai meklēt universālās lietas visos cilvēkos, tēlos. Nav specifiskas jauniešu problēmas – tās, kas ir aktuālas tikai tiem, kam deviņpadsmit, un tikai tajā laikā. Es cenšos meklēt universālas patiesības, kas attiecas uz visiem. Manuprāt, laba filma par jauniešiem var absolūti nelimitēti uzrunāt pieaugušo. Piemēram, krievu filma Čučelo (Putnubiedēklis (1983) – E.B.) ar Orbakaiti (krievu dziedātāja un aktrise Kristīne Orbakaite E.B.) galvenajā lomā. Tā ir filma par bērniem. Absolūti uzrunājoša – pieaudzis cilvēks var skatīties un pārdzīvot līdzi šiem bērniem. Tas nozīmē, ka priekšplānā ir universālas cilvēciskas lietas.

– Filma Izlaiduma gads jau vairākkārt izrādīta ārpus Latvijas. Vai tās stāsts ir viegli uztverams, saprotams arī skatītājiem ārzemēs?

– Tas, ka mūs ir sākuši ņemt festivāli un viens otrs patiešām nozīmīgs festivāls, kā arī reakcijas liecina par to, ka stāsts ir uztverams. Kā vispārcilvēcisks stāsts ārpus Latvijas robežām. Skatītāji Kanādā, Norvēģijā, iespējams, šajā stāstā sajūt vairāk garšvielas, eksotiku. Bet tas vairāk attiecas uz sadzīves kultūru. Viņu skatījumā filmai piemīt dīvainības aspekts.

– Tas vērtējams kā kompliments.

– Savā ziņā jā. Cilvēki ir prasījuši, kāpēc tik dīvainās krāsās ir sienas. Es saku: ”Tā ir. Latvijā ļoti bieži cilvēki krāso sienas nenormālās krāsās.” Filmā ir skolotāju istaba bordo sarkanā krāsā. Viņi nesaprot, kādā sakarā bordo sarkana. ”Tā ir “tusiņu” vieta?” – ”Nē tā ir skolotāju istaba.” Direktores kabinets ir krāsots savādi dzeltenā tonī ar pārspīlēti daudzām Gustava Klimta reprodukcijām pie sienas. Cilvēki to saprot kā Latvijas dīvainību, ērmotību. Tas filmai piešķir dīvainās garšvielas.

– Vai jau esi ķēries pie nākamā kinodarba? Šo sākāt veidot, kad paralēli ritēja darbs pie Ģimenes lietām.

– Visu laiku ir milzīga fragmentēšanās. Es cenšos darīt visu, lai šo projektu visos aspektos pabeigtu pilnīgi līdz galam. Protams, es paralēli daru maizes darbiņus, bet radošā ziņā es aizliedzu sev ķerties klāt jauniem darbiem. Arī mūzikas projektus šobrīd esmu nolicis malā.

– Kas ir pēdējā filma, ko tu redzēji uz lielā ekrāna?

– Bergenas kino festivālā redzēju vienu ļoti efektīgu un efektīvu “doķeni”, kas saucas The Newburgh Sting. Tas ir ļoti, ļoti spēcīgs un šokējošs stāsts par to, kā funkcionē FIB – Federālais izmeklēšanas birojs. Es ļoti novēlu šai filmai tikt izplatītai, cik vien plaši tas iespējams. Filmas autori milzīgā apjomā ir dabūjuši no FIB nopludinātus videomateriālus, kas absolūti atmasko, kā FIB būvē savu tēlu un ka tas mēdz notikt ar bandītiskiem, fiktīviem paņēmieniem.

Pašam man šobrīd nav vēlmes taisīt dokumentālo filmu, bet es kārtējo reizi pārliecinājos, cik dokumentālā filma var būt spēcīga. Tas bija kas tāds, kas atstāj vielu pārdomām un atstās vēl ilgam laikam.

– Kuru pasaules režisoru veikumu tu augstu vērtē?

– Nedievinu nevienu režisoru, bet ir režisori, kuru metodes ļoti iedvesmo. Metodes, kā viņi strādā un ar kādu pieeju viņi rada kino.

– Mini kādu piemēru!

– Ir dažādi piemēri. No specifiskākajiem minams austriešu režisors Ulrihs Zeidls, kurš jau pasen ir sācis balansēt uz robežas starp “documentary” un “fiction” un kurš vairākkārt ļoti spoži šo robežu pārkāpis un kas man licis aizdomāties. Iespējams, kino mērķis ir suģestēt cilvēku, pārņemt viņu un iekustināt domāšanas, jušanas procesu, un ar līdzekļiem, kā to panākt, iespējams, apzināti ir jāspēlējas. Starp šiem žanriem ir vērts peldēt. Un brīžiem labā nozīmē šokējošas ir tās filmas, kur šīs divas realitātes sajaucas kopā. Spēcīgais stāsts, uzbūve, skelets, kas ir “fiction” trumpis, un ekstātiskā patiesības sajūta, ko tomēr, manuprāt, līdz galam var panākt tikai tad, ja filma ir par īstenību.

Ir veiksmes stāsti par to, kādu ceļu režisors iet. Piemēram, Valērija Gaja Germaņika, kura gan pēdējā laikā, manuprāt, ir ļoti samaitājusies ar seriāliem, bet viņas agrīnās dokumentālās filmas – Devochki un tamlīdzīgas “doķenes” par skolniekiem ir personiskas, varbūt ne pārāk prasmīgas filmas, bet ar īstenības sajūtu. Un kā viņa pēc tam šīs prasmes pārliek mākslas filmās…

Lars fon Trīrs ļoti iedvesmo ar to, ka viņš, uzsākot jaunu darbu, parasti izvēlas jaunu metodi. Ir forši un drosmīgi neekspluatēt savu atrasto metodi, bet katrreiz meklēt jaunu formu.

Dāņu kino ir dažādi piemēri. Ļoti būtiska bija dogmas kustība – kā gadsimtu mijas jaunais vilnis, lai, meklējot kaut ko jaunu kino, pamudinātu atteikties no šabloniskām lietām, kritērijiem, kas mūs visus ierobežo.

Kuros Latvijas jaunajos kino režisoros tu saredzi potenciālu?

– Tagad notiek progress, un jaunā elpa latviešu kino ir jūtama. Zināmā mērā tas aizsākās ar Karapetjana Cilvēki tur, Norda Mammu, es tevi mīlu, es vēl neesmu redzējis Modri, bet intuitīvi jūtu, ka filma turpina šo progresu. Jaunie režisori beidzot ir sākuši veidot normālas filmas. (Smejas) Es nevaru teikt, ka kāda no nosauktajām būtu ģeniāla, bet tās ir skatāmas filmas. Atskatoties divdesmit gadu pagātnē, ir viens pagarš periods, kad ir traģēdija – cilvēciski ticama, skatāma, forša, reizē dziļa mākslas darba nebija ilgu laiku. Lieku cerības uz Kursieša Modri, uz Renāru Vimbu, arī uz Dāvi Sīmani.

Latvijā kino ir jāpalielina finansējums. Es jūtu, ja finansējums turpinās augt, neapstāsies ļoti pozitīvais process, kas ir šobrīd. Vairākām filmām, ieskaitot Izlaiduma gadu, ir potenciāls, mēs varam tikt ārpus Latvijas, mūsu filmas rāda Berlinālē, Toronto, Monreālā, Sansebastjanā, Karlovi Varos utt. Mēs sākam noticēt, ka Latvijas kino, nekomerciāls, bet īsts, labs, kvalitatīvs, ir arīdzan eksportspējīgs.

– Kādu tu saredzi kino virzību, attīstību pasaulē?

– Gan kino, gan mūzikā, manuprāt, pēdējos desmit gados ir noticis process, kad alternatīvā kultūra un komercija ir satuvinājušās. Pasaulē ir gana daudz skatāmu, kvalitatīvu filmu. Manuprāt, ir diezgan maz ģeniālu filmu. Tas pats arī mūzikā. Ir noticis tas, ka alternatīvā kultūra ir kļuvusi pārdodamāka, daudzas “indie” grupas mūzikā un “indie” režisori kino veiksmīgi braukā pa pasauli, kur šie darbi tiek novērtēti. Bet no otras puses veidojas novienādošanās, kad nav vairs spilgtu darbu ne kino, ne mūzikā. Ir daudz kvalitatīvu darbu, bet nav daudz pārsteidzošu.

Viens no pēdējo gadu pārsteidzošākajiem darbiem bija Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve. Man ļoti patika tā filma. Patika uzdrīkstēšanās uzfilmēt filmu pamatā tuvplānos, kas ir galējā veidā ignorēta montāžas teorija. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti fokusēti uz galveno varoni, turklāt trīs stundu garumā. Stilistiski filmā ir ļoti sapludinātas realitātes. Zināms, ka galvenā varone bieži vien tika filmēta tā starp citu, ko mūsdienu digitālās kino kameras ļauj. Cik zināms, filmēts tika nejēgā daudz, un rezultāts ir tāds, ka it kā parastajā, triviālajā filmas varonē ir ļoti daudz nokrāsu.

Mēs kaut ko līdzīgu Izlaiduma gadā centāmies darīt ar Alsiņu. Kas man ļoti patīk aktieriskajā izpratnē, ja neņem vērā visus burvīgos jauniešus, kas filmu atdzīvina, ir patīkams pārsteigums un labā pēcgarša par to, ka Alsiņa ir ļoti, ļoti dažāda – smuka, nesmuka, gudra, stulba, pastulba, asprātīga, priecīga, bēdīga, domīga, naiva, aizdomīga, glūnīga, godkārīga, lepna, pazemīga – ļoti daudz saredzu šos pustonīšus, un man tas ir ļoti svarīgi.

Andra Gaujas jaunā filma Izlaiduma gads jau izrādīta Monreālas Pasaules filmu festivālā, Bergenas kinofestivālā Norvēģijā un Krievijas kinofestivālā “Kinošok” un iekļauta Čikāgas filmu festivāla programmā, bet jau 9. oktobrī piedzīvos Latvijas pirmizrādi kinoteātrī Kino Citadele, savukārt no 10. oktobra tā būs skatāma visos Latvijas lielākajos kinoteātros.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas