Ralfs Eilands nekad nav fanojis par savas grupas nosaukumu

0 komentāri

Grupa PeR, kas sākusies kā parodiju projekts, šodien kļuvusi par nopietnu sastāvu, kas bieži uzstājas arī ārvalstīs. Tās līderis Ralfs Eilands intervijā atklāj ne vien tuvākos koncertplānus pašu mājās, bet arī to, kas slēpjas aiz nosaukuma PeR.

Festivāla Rīgas Ritmi Showcase programmā iekļauta arī Ralfa Eilanda un grupas PeR uzstāšanās atpūtas parkā Egle, ko varēs apmeklēt bez maksas. Ko no tās sagaidīt un kā vispār radusies Ralfa brīvā mūzikas uztvere? Kuram gan citam to vislabāk uzjautāt, ja ne viņam pašam!

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
– Pirmais tipiskais Showcase interviju jautājums – kas ir Ralfs Eilands ar grupu PeR?

– Tā ir grupa, kas laika gaitā ir ļoti mainījusies. Sākumā tas bija trio, kas taisīja dažādas parodijas bītboksa stilā. Tagad tas ir jau nopietns sastāvs, kas braukā pa dažādiem festivāliem un pasākumiem, cenšas pēc iespējas vairāk muzicēt arī ārzemēs. Pamatā darbojamies fanka noskaņās, bet vispār mūsu mūzikā ir daudzu žanru iezīmes. Arī mūsu agrīnās dziesmas ir pārveidotas dzīvākās versijās. Man ir iepaticies repot, tajā pašā laikā patīk arī roka draiviņš, vēl ļoti dažādas izpausmes. Mēs vienmēr cenšamies būt tie, kas mēģina ”uzspridzināt” skatuvi.

– Arī Showcase programmā būsiet āra skatuvē, lai var droši ”spridzināt”!

– Jā, tā ir sanācis.

– Grupas pilnais nosaukums ir Please Explain the Rhythm jeb Lūdzu, izskaidro ritmu. Izskaidrosi?

– Agrāk mēs bijām PER – Pēteris, Emīls, Ralfs. Man tas nosaukums nekad nav īsti paticis, nekad neesmu bijis tā fans. To izdomāja grupas biedri un tāds tas bija. Tad Pēteris no grupas aizgāja, vajadzēja citu izskaidrojumu, kas radās diezgan loģiski. Bītbokss veic ritma funkciju, kas arī paskaidro ritmu. Tāds arī skaidrojums. Jaunu nosaukumu domāt negribējām, jo šim tomēr bija jau sava vēsture. Negribējām izdot jaunu dziesmu ar citu nosaukumu un tad visiem skaidrot, kā esam mainījušies un tā tālāk.

Showcase programmā piedāvāsiet mūziku, kas balstīta uz fanka bāzes?

– Es to drīzāk sauktu par old-school. Arī tas reps, ko es repoju, nav mūsdienu hiphops. Man nepatīk daudzi mūsdienu reperi, nepatīk veids, kā viņi repo, nepatīk tas ritmiskais zīmējums. Man patīk, piemēram, Kendriks Lamārs, kurš balstās uz veco skolu. Paraugs vienmēr ir bijis Grandmaster Flash. Tajā pašā laikā man ļoti patīk arī Fatboy Slim, kurš arī inspirējas no vecākām lietām. Ja man sagribas pamočīt roķi vai vienkārši kādu smagāku lietu, tad eju uz skatuves kopā ar Valteru Pūci. Bet tas jau ir cits sastāvs.

– Ar tevi tomēr vairāk asociē vārdu ”dziedātājs”, nevis ”reperis”.
Foto: LETA

Foto: LETA

– Protams! Neviens mani nesauc par reperi. Es arī primāri esmu dziedātājs. Agrāk gan es teicu, ka neesmu dziedātājs, jo vēl nemācēju tik labi dziedāt. Taču man patīk ar balsi darīt dažādas lietas, arī atdarināt instrumentus. Es uz savu balsi skatos, kā uz lielu mūzikas programmu, ko tu atver datorā, lai izvēlētos no datu bāzes kādu mūzikas instrumentu. Dziedāt jau māk visi dziedātāji.

– Droši vien. Tu Latvijas mūzikas skatuvē esi diezgan neparasts piemērs. Sāki agri, bet gandrīz uzreiz ar diezgan izteiktu solomākslinieka attieksmi, neejot daudziem nu jau ierasto Talantu fabriku ceļu.

– Man kopš sešu gadu vecuma ļoti patika Eminems. Ar viņu mani saslimdināja tētis. Es uzmanīgi vēroju dažādus pasākumus. Piemēram, aizgāju uz Cabaret, kur uzstājās Intars Busulis, un pie sevis nodomāju – kādu dienu arī darīšu to pašu! Es vienmēr esmu gribējis pārspēt savus elkus. Daudzas reizes ir bijis tā, ka, skatoties kāda mākslinieka koncertu, esmu pie sevis domājis, ka arī es to mierīgi varētu darīt un varbūt pat labāk! Tā arī sapratu, ka man ir jācenšas to darīt, jākāpj uz skatuves. Paveicās, ka īstajā laikā palīdzēja Mārtiņš Freimanis, kurš iedeva dziesmu Bums. Tā Latvijas tirgum izrādījās ideāls vasaras gabals. Tikām izcelti saulītē un tālāk jau varējām paši ķepuroties uz priekšu.

– Ļoti interesants fakts ir tas, ka daudzos gadījumos nācās saskarties ar problēmu, ka vēl nebiji pilngadīgs!

– Tā sanāca. Arvien vēl gadās saskarties ar dažādiem interesantiem gadījumiem. Īpaši tad, kad kādā raidījumā esmu pieaicināts kā viesis, kuram jāpasaka savs viedoklis no malas. Pēc tam man mēdz pienākt klāt kādi mūziķi un pārsteigti izteikt komplimentu, ka esmu izmantojis references, salīdzinājis ar dažādiem ārzemju mūziķiem, mēģinājis izskaidrot arī skatītāja viedokli, pasakot, kas ir labi un kas nav. Vai arī gluži otrādi – teikt, ka esmu jau vēl jauns, neko nesaprotu.

– Tādas situācijas ir diezgan viegli saprast, jo tagad tev ir tikai 21, bet uz lielās skatuves esi jau vairākus gadus. Attiecīgi esi panācis efektu, ka daudzi tevi uztver kā krietni vecāku, nekā tu patiesībā esi.

– Visinteresantākās situācijas bija tad, kad man bija kādi 17 gadi. Tad reizēm bija īpaši jautri, kad pateicu, cik man patiesībā ir gadu. Ko? Tas nav normāli!

– Muzikālās ietekmes tev sākotnēji bija no vecākiem?

– Jā, sākās viss ar vecākiem. Man tētis bieži brauca uz dažādiem ārzemju semināriem saistībā ar savu darbu, kas ir skatuve-skaņa-gaisma bizness. Viņš vienmēr nopirka kādu disku. Tie bija dīdžeju diski, mash-up”i, izlases, albumi. Arī mašīnā braucot, viņš pārslēdza dažādas radiostacijas. Vecāki mani arī daudz veda uz dažādiem koncertiem. Kad es teicu, ka man nepatīk Rihanna, tētis teica, ka obligāti ir jāiet un jāapskatās, lai zinātu konkrēti. Tagad arī droši varu pateikt, ka man viņa nepatīk! Tā viņi mani izaudzināja un tā sākās visas tās ietekmes. Sāku dejot break dance, kur izdzirdēju tādu lietu kā fanks. Ar to tad arī saslimu.

– Esi stāstījis, ka liela ietekme fanka sakarā tev bija arī Vinx, kurš pasniedza vienu no Rīgas Ritmi meistarklasēm.

– Jā, noteikti. Viņš man konkrēti parādīja, kas tas tāds ir. Pirms tam nevienā vokālajā nodarbībā nebiju sastapies ar to, cik plaši balsi var izmantot. Viņš krietni paplašināja manu domāšanu šajā virzienā. Esi kaut ko izdomājis, bet nevari tā nodziedāt? Ieliec dziesmā sketa soliņu vai uzrepo! Pabīto, iedod ritmiņu, norunā dzejoli vai vienkārši pastāsti par savu vakardienu, jo tu taču esi vokālists! Apmēram tā. Meistarklases un Rīgas Ritmi vispār man ir ļoti daudz ko devuši, jo man patīk arī dažāda pasaules mūzika. Ja no Latīņamerikas atbrauc kāds ģitārists, arī tad ir ne mazāk interesanti, lai arī es ģitāru nespēlēju. Tu tāpat dzirdi, kādi tai mūzikai ir priekšnosacījumi, un pēc tam viņš vēl pats par tiem pastāsta.

– Vai tev ir kāda muzikālā izglītība?

– Nē, vispār nekādas! Uldis Rudaks mani nodēvēja par tīrradni, kurš pats visu mācās. Es gan gāju mācīties pie vokālās pedagoģes Nijoles Berezinas, kura man iemācīja daudzas foršas lietas. Man vispār ir nenormāli palaimējies ar cilvēkiem, ko esmu sastapis. Es pie viņas aizgāju un lepni teicu, ka gribu dziedāt Busta Rhymes! Viņa neapmulsa un teica – lai notiek! Tad es centos viņu atdarināt un Nijole teica – tu kļūdies, jo, piemēram, šajā vietā viņš to izdara ātrāk un labāk par tevi. Mācies! Tad es arī mācījos.LET_13396627

– Varbūt tieši šis akadēmiskās izglītības trūkums vismaz tavā gadījumā ir nācis par labu tai mākslinieciskajai brīvībai, ko jau esi sasniedzis.

– Es gan esmu gribējis mācīties, bet tie mūziķi, ar kuriem esmu jau sadarbojies un pie kuriem esmu gribējis kaut ko apgūt, man ir teikuši – nē, es tevi nemācīšu, jo tev nevajag standarta izglītību! Citiem droši vien ir citādāk. Ir lietas, ko es mūzikā nezinu, bet eju citu ceļu. Man ļoti patīk spēlēties. Reiz biju studijā ar savu labu draugu Arturas Burki, kurš tagad Amerikā pasniedz balss treniņus. Toreiz viņš teica, ka no malas izskatās, it kā es būtu nonācis rotaļu laukumā – pamēģinām, kas šitas tāds, un šitas! Beigās dziesma izklausās forši, jo visu laiku ir bijis jautri. Protams, ir bijušas arī situācijas, kad nākamajā dienā atnāku un saku – dzēšam ārā visu, ko vakar izdarījām, atstājam tikai bungu līniju! Vienmēr pēc tam rezultāts ir bijis labāks.

– Vai jums top arī jauns albums kā jaunajai PeR versijai?

– Ar PeR ir tā, ka mums ir izstrādāta programma ar daudz dziesmām. Kad uzstājamies ārzemēs, nevienu neinteresē, ja mēs pasakām – un šis ir mūsu jaunais singls. Viņiem visi ir mūsu jaunie singli. Šobrīd arī negribas neko pilnīgi jaunu rakstīt iekšā. Gribas koncertēt, jo piedāvājumi ir. Taču gribas ierakstīt soloalbumu, lai varētu prezentēt sevi.

– Tas sauktos ”Ralfs Eilands”?

– Drīzāk nosaukums būtu ”Manas domas, mana mūzika”, jo manā aipadā, kur stāv viss, ko esmu sataisījis ārpus PeR vai vismaz tas, kas nav mūsu esošajā albumā, ir mapīte tieši ar tādu nosaukumu. Tas ļoti labi raksturo to, ko daru.

– Tajā mapītē noteikti ir milzu eklektika, ņemot vērā, ka turpini muzikāli eksperimentēt. Vai tevi ir viegli muzikāli ietekmēt? Ja tu pēkšņi iepazītos ar kādu ļoti spilgtu blūzmeni, kurš tev sāktu stāstīt, ka blūza kvadrāts ir īstā lieta, tu varētu pārmesties tajā virzienā?

– Pilnībā es nepārietu uz blūza kvadrātu, jo vienmēr rūpīgi izvērtēju, vai tas kādam vispār ir vajadzīgs. Viena lieta ir uztaisīt nenormāli sarežģītu gabalu, par ko priecāsies pieci mūziķi un vēl desmit cilvēki. Otra lieta – uztaisīt dziesmu, kas tiešām patīk daudziem. Protams, ar nosacījumu, ka arī man tā patīk. Es uzrakstītu kādu dziesmu par to blūza kvadrātu vai nāktu uz kādiem trijiem jam session un dziedātu tikai blūzīgas lietas, bet pilnībā uz to nepārmestos. Taču muzikāli mani var ļoti ietekmēt, lai arī vienmēr piedomāju, kādā virzienā vēlos doties.

– Tev galvā ir konkrēts virziens?

– Jā. Vairāk vai mazāk tas ir fanks, tikai ietīts dažādos papīrīšos. Klasiskais fanks ir ļoti foršs, bet mūsdienās vairs īsti nedzīvo. Varbūt tikai mūziķu un melomānu vidū.

– Ja tu saki, ka tu vienmēr piedomā pie tā, lai tavas dziesmas patiktu daudziem, tad primāri tas, ko tu radi, ir popmūzika.

– Tā ir. Man ļoti gribas radīt labu popmūziku, bet tas ir ļoti sarežģīti, tādēļ neviens no Latvijas vēl nav to izdarījis. Šeit vēl nav radīts hits, kas būtu populārs visā pasaulē. Daudzi mūziķi Latvijā attaisnojas, ka tas pops ir baigais sūds, labāk spēlēšu savu džeziņu vai metālu. Man liekas, ka tā ir slēpšanās aiz vārdu salikuma ”es nemāku”. Ja mācētu, tad uztaisītu.

– Kas tev liedz paralēli darīt vēl citas lietas?

– Es paralēli spēlēju bērnu izrādēs, jo man patīk darboties ar bērniem, patīk sadarboties ar Jāni Lūsēnu un Valtu Pūci. Taču tas neizslēdz to, ka varu aiziet uz jam session, lai nomauktu kaut ko fancīgāku vai džezīgāku. Ja vajag, tad varu sadarboties arī ar kādu dīdžeju. Jātur pauris vaļā! Jo daudzveidīgāks un elastīgāks tu būsi, jo pašam būs vieglāk saprast, ko tu īsti vēlies panākt.

– Paralēli esi daudz izdzīvojies arī pa TV šoviem. Vēl nesen bija jau kārtējais.

– Jā, nupat biju šovā Lai top. Dziedāju Džeimsa Brauna Vīriešu pasauli kopā ar Raita Ašmaņa Jelgavas jauniešu bigbendu. Šovā Izklausies redzēts, kur man bija jāatdarina dažādi mūziķi, piedalījos tāpēc, ka sapratu – tas man var palīdzēt. Tas atbilst tam, ko es daru, tā ir mūzika. Es nekad neietu dejot ar zvaigzni, jo tas tev tikai palīdz nonākt žurnālā. Man nav nevienam jāpierāda, ka esmu dejotājs vai smuki izskatos kaut kādās drēbēs.

– Tu varētu breikot ar zvaigzni!

– Jā, to varētu, lai gan to traucētu darīt ceļa trauma. Dēļ tās diemžēl esmu pārstājis breikot.

– Ja ar mūziku saistītus TV šovus pats uztver veselīgi, tad droši vien vari no tiem iegūt sev arī kvalitatīvu labumu.

– Protams! Brīvprātīgi piespiedu kārtā katru svētdienu esi cilvēkiem acu priekšā un rādi savu sniegumu. Ja tu to izdari labi, tad tevi attiecīgi novērtē. Tu vari piedalīties briesmīgākajā šovā pasaulē, bet, ja tu tur būsi vienīgais labais un rādīsi sniegumu, kas tiks vērtēts ar augstāko atzīmi ”10”, tad skatītājs īsti nevarēs neko sliktu pateikt. Ja nu vienīgi klasisko – viņš ir stulbs, viņš man nepatīk! Es nenosodu TV šovus, lai gan man pašam nepatīk tos skatīties, jo tas, par ko es fanoju, nekad neuzvar.

– Tad atliek fanot festivālos. Ko tu īpaši gaidi uzstājamies Rīgā?

– Es šogad Rīgas Ritmos ļoti gribu redzēt Raulu Midonu. Izklausies redzēts šovā es sadraudzējos ar Rihardu Leperu. Viņam ir ļoti daudzpusīga muzikālā gaume un viņš man parādīja Raulu Midonu. Momentāni saslimu un kādu mēnesi no vietas klausījos viņu YouTube. Tagad braukšu uz Franciju un ceru tur kādā veikalā nopirkt viņa disku, jo Latvijā tāda mākslinieka disks veikalu plauktos nav atrodams. Varbūt ir Upē, tur neesmu skatījies. Bet noteikti iešu uz viņa koncertu Rīgas Ritmos un arī visiem draugiem saku, ka ir jāiet. Viņš ir supermeistars! Un noteikti būs jāaiziet arī uz meistarklasi!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas