Greifāne atklāti par “lecīgumu”, vīra greizsirdību šova laikā un savu jauno izskatu

0 komentāri

Iepriekš arī esmu bijis viesos, taču šoreiz interviju sērija Istabas vidū pirmo reizi ir mājas vizītē. Pirms gandrīz divām nedēļām šī dāma nonāca Latvijas šovbiznesa starmešu gaismā, jo izcīnīja, es teiktu, ļoti pelnītu uzvaru šovā Dejo ar zvaigzni. Man ir tas gods būt patiešām ciemos Lienes Greifānes mājoklī.

Par to, kurš no šova ceturtās sezonas zvaigznēm bija labākais dejotājs, domas patiešām nedalījās – tā biji Tu! Uzreiz pēc fināla teici man, ka, neskatoties uz pārliecinošo sniegumu pēdējos uznācienos, par uzvaru nebijāt tomēr tik pārliecināti. Vai tagad arī tā domā?

Zini, kā!? Ja skatās no profesionālā viedokļa, mēs noteikti bijām pārliecināti, ka esam spēcīgi un darījuši visu maksimāli labi, lai būtu uzvarētāja titulā. Taču, skatoties no skatītāju balsojuma viedokļa, tikai pateicoties žūrijai, mēs bijām augstos rangos. No skatītājiem mēs bijām trešajā, ceturtajā vietā. Tajā brīdī, kad mums pateica, ka nebūs žūrijas vērtējuma, mums bija ļoti maza ticība tam, ka vinnēsim, jo kuluāros runāja, ka uzvara būs vai nu Mārtiņam (Oliņam), vai Gintam (Grāvelim), tā kā uz savu uzvaru mēs pat īsti vairs necerējām. Varbūt tas arī bija labāk, jo mēs ļoti koncentrējāmies tam, lai nodejotu tā, ka pašiem prieks. Man šķiet, mēs to veiksmīgi izdarījām, jo uz deju laukuma smaidījām, priecājāmies, mēģinājām vēl izbaudīt šos pēdējos deju soļus un kopābūšanas laiku. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums, sajūtas bija fantastiskas, un noteikti labprāt vēl kādreiz to uzvaras garšu atkārtotu, jo pirms tam nekad nebiju uzvarējusi nevienā šovā.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
Vai savā ikdienā jau esi iestarpinājusi deju?

Sākumā domāju, ka būšu tā kā gulbis un dejošu. (Smejas.) Pirmo nedēļu man bija depresija, jo ļoti gribējās dejot, bet nebija īsti ar ko! Tagad, otrajā nedēļā, jau sāku ieiet atpakaļ savā ritmā, jo man tomēr ir divi darbi, divi bērni un visādi projekti, paņēmu abonementu uz sporta klubu Galerijā Centrs, kur šķita, ka ir baigi forši, jo tur arī var apmeklēt tādas kā deju nodarbības. Taču tagad saprotu, ka gribētu dejot, bet nevaru vairs tam īsti atrast laiku. Bet ar Viktoru esam runājuši, ka uz rudeni mēs varētu taisīt tādu kā koncertu turneju pa Latvijas kultūras namiem, teikt paldies visiem mūsu atbalstītājiem, nodejot visas desmit dejas un lietderīgi izmantot šo visu iegūto. Varbūt arī uzaicināt vēl kādu pāri, bet tas šobrīd ir tādā domu līmenī. Tas būtu labs iemesls atkal padejot, bet, protams, mūsu otrās pusītes nav baigā sajūsmā, jo šķiet – kam tas ir vajadzīgs!? Kaut ko mēs domāsim, nebūs jau tā, ka galīgi nedejosim.

FOTO

Četri mēneši, kuru laikā, ja pareizi atceros, nebija ne dienas bez treniņiem, kas nozīmē – kaut kas bija jāupurē. Draugi nenovērsās?

Nē, galīgi nē! Pēc šova visu dienu man brauca ciemiņi, draudzenes dāvināja dāvanas un gribēja apskatīties, vai es tiešām esmu tik resna, kā televizorā izskatās. Arī šobrīd joprojām katru dienu ir kāds, kas atbrauc ciemos, nāk vakariņās un apsveic – cilvēki ir ļoti pozitīvi, neviens nav apvainojies, bet tieši otrādi – izsaka atzinības.

Tu teici, ka rudenī ar Viktoru plānojat tādu kā tūrīti, un to, ka otrās pusītes varētu iebilst. Kā bija šova laikā – Tavs vīrs un Viktora sieva nebija greizsirdīgi?

Protams, ka bija! Sākumā vairāk, pēc tam, kad ar ģimenēm iepazināmies un sadraudzējāmies vairāk, tad jau mazāk. Tas jau ir tikai loģiski, ka otras pusītes tā dara. Es vispār nelaistu savu vīru, piemēram, dejot, par to nav ne mazāko šaubu! (Smejas.) Varbūt vienīgi, ja ar mani, jo arī esmu greizsirdīga, no sērijas – mans ir mans! Viņi diezgan intensīvi sekoja mūsu mēģinājumiem līdzi, mēs vēl filmējām treniņus, jautājam viņiem padomus un iesaistījām viņus savos deju numuros, līdz ar to viņi jutās piesaistīti tam visam. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, lai nebūtu tā atsvešinātība – it kā mēs nevēlētos iesaistīt viņus savās programmās. Mums ir ļoti paveicies ar savām otrajām pusītēm, jo Olgai [Viktora sieva – red.] ir milzīga dejošanas pieredze, un arī Igors ar to apsveicami tika galā, un saprotam, ka neviens no viņiem tā kā īsti negrib, lai mēs dejojam, jo tam nav nekāda baigā iemesla, bet mums ir šādi tādi projektiņi, kurus mēs ar Viktoru gribam taisīt kopā, piemēram, viens būs “lešmobs” uz manām dziesmām. Un mēs arī nevaram viens otru nesatikt tik ilgu laiku, jo esam ļoti sadraudzējušies, un šī komunikācija tik un tā prasās, piemēram, nosūtītās īsziņas – čau, kā iet!? Kas Tev šodien plānos!? utt. Un vēl līdz šim laikam neesam varējuši atrast laiku aizbraukt pie Agitas un Valērija [Mironoviem – red.] un pateikt paldies! Pašlaik ar darbiem un ģimenēm ir tik straujš ritms, ka nav bijis laika aizbraukt pie daudziem cilvēkiem.

Pilna intervija

Vai jūti, ka ar šoviem kaut kādā veidā cel savu popularitāti? Vai arī tas nav primāri?

Man tas īsti nav primāri, bet tas noteikti nav mazsvarīgi. Varbūt dziedāšanas šovos tas vairāk palīdz, kur cilvēkiem atgādini, ka māki dziedāt, bet ir grūti ar to pārsteigt, jo visi jau zina, ka Liene prot dziedāt. Izklausies redzēts bija viens no tiem šoviem, kur atkal bija izaicinājums, jo varēju parādīt, ka spēju nodziedāt ne tikai, piemēram, lēnu vai ātru dziesmu, bet arī pasaules līmeņa labāko izpildītāju dziesmas, un to, ka tas nesagādā grūtības. Tas bija tiešām foršs izaicinājums, kur varēju saprast, ko es varu – vai vokālās dotības ir attīstītas, vai varbūt vēl jāattīsta. Deju šovs atkal bija kaut kas pilnīgi citādāks – tāds fizisks un morāls izaicinājums. No nulles kaut ko sākt darīt – tas bija fantastiski!

Kā Tev šķiet, ja Tu nebūtu piedalījusies Talantu fabrikā un citos šovs, vai Tu būtu tur, kur esi tagad?

Es noteikti būtu turpinājusi klasisko mūziku, jo no 12 gadu vecuma mācījos operdziedāšanu un piedalījos visādos senās mūzikas festivālos, konkursos gan Latvijā, gan ārpusē. Es īstenībā ar koncertiem klasiskajā mūzikā biju izbraukājusi diezgan daudz valstu. Kā jaunā dziedātāja piedalījos arī Ineses Galantes grāmatas atklāšanas pasākumā. Ja nebūtu “Fabrikas”, es, iespējams, nebūtu īsti uzzinājusi par popmūziku un rokmūziku, jo nebija īpaši laika sekot līdzi tādai tagadnes mūzikai. “Fabrika” man atvēra kaut ko pilnīgi jaunu tādu… Pilnīgi citādāks cilvēks esmu pēc tā šova. Tas jau arī bija tāds mainīgais periods. Kopš tā laika ir pagājuši 12 gadi, un vecumā no 17 līdz 30 gadiem cilvēks visvairāk mainās. No tā laika esmu kļuvusi par sievieti un māti.

Liene Greifāne pašlaik sēž šeit, bet pastāsti, kāda ir viņas ikdiena? Ko īsti Tu dari?

Liene Greifāne ir sabiedrisko attiecību direktore firmā Antique wood, kas nodarbojas ar ļoti senu, vairāk nekā simts gadu vecu koku apstrādi, pārstrādi un pēc tam interjera koka mēbeļu ražotni. Piemēram, šobrīd mēs taisām pirmo kolekciju Latvijai, jo piecus gadus firma strādā uz Skandināvijas tirgu, bet tās mēbeles ir vairāk tādas… Es tās saucu par lauku mēbelēm, jo tās ir ļoti masīvas. Arī pati dizainēju tās mēbeles, jo, runājot ar Latvijas dizaineriem, viņi gribēja ļoti ilgu to sagatavošanās periodu, bet sapratu, ka mēs nevaram atļauties deviņus mēnešus turēt veselu grupu ar cilvēkiem līdz pirmajiem zīmējumiem. Tā kā es pati arī esmu mācījusies interjera dizainu, bet neesmu pabeigusi, jo skolai neiedeva akreditāciju, ir interesanti izmantot kaut kādas savas zināšanas reālā darbā. Tas būs tāds interesants projekts!
Tad ir Radio Energy, kur šobrīd esmu atvaļinājumā, bet, iespējams, jau ļoti drīz atgriezīšos, jo mēs tagad pārceļamies uz jaunajām telpām.
Protams, plus vēl mani bērni, plus vēl dažādi projekti – es esmu kā galvenā producente kantri un šlāgermūzikas apbalvošanas ceremonijai, kas būs nākamā gada janvārī. Es ļoti daudz kur darbojos kā producente, bet cilvēkiem ļoti nepatiks, ja sākšu saukt visu. Cilvēkiem vispār nepatīk, ja otrs lielās!

Tieši par to ir mans nākamais jautājums – bieži vien komentāros pie rakstiem varēja manīt, ka Liene tur tāda, Greifāne tur šitāda… Kā Tev šķiet, vai Tu esi lecīga?

Zini kā, man ļoti patīk augsta līmeņa darba spējas un no cilvēkiem prasīt tādu pašu attieksmi pret darbu. Ja es to nesaņemu, bet man tas ir solīts, iespējams, jā… Nevis esmu lecīga, bet prasīga! Šie jēdzieni tomēr atšķiras – vari būt lecīgs un prasīt kaut ko savu untumu vadīts, bet es esmu prasīga. Principā visās dzīves jomās! Un man pašai patīk, ja strādāju, tad daru to profesionāli, un attiecīgi arī no citiem es to vēlos augsta līmeņa.

Tu esi pamainījusi izskatu!

(Ironiski.) Tiešām?

Jā!

Man vienmēr ir tāda vēlme, pamēģināt kaut ko jaunu, ja es esmu noslēgusi kaut kādu posmu savā dzīvē. Gari mati bija viena no lietām, ko gribēju, bet, tā kā dejošanai labāk der īsi mati, šova laikā par to īpaši neiespringu. Kas attiecas uz krāsu – mans vīrs ir tendēts uz gaišmatēm, bet mēs jau pilnu aplīti esam izgājuši un atgriezāmies pie tā, ka tumši mati izskatās skaistāk un laikam arī sievišķīgāk. Lūk, tā! Nonācām līdz tam, ko es gribu! (Smejas.)

Kā Tev šķiet, kurš melo labāk – vīrieši vai sievietes?

Droši vien atkarīgs no vajadzības!

Bet tādā kopbildē?

Nu, sievietes droši vien melo labāk! Es domāju, ka sievietes ir arī gudrākas par vīriešiem! (Smejas.) Sievietes mācētu labāk samelot, jo domāju, ka viņai ir lielāks dotums uz to. Vīrietis tomēr vairāk vai mazāk ir tāds konstruktīvs – maz komplimentu, un vairāk saka, ko domā! Sievietes, man šķiet, jau dzīvē ir pieradušas neteikt īsti taisnību.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks? 1

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas