Garlaicības piecdesmit nokrāsas (Greja piecdesmit nokrāsas)

Kārlis Ķilkuts

Autors: Kārlis Ķilkuts

Savā ziņā gudrākais cilvēks uz zemes.

0 komentāri

Kas jādara – jādara, un ir skaidrs, ka izvairīties no aktuālā kino fenomena Greja piecdesmit nokrāsas, visticamāk, īsti nebūs iespējams, kaut vai tādēļ, lai būtu tiesīgs, emmm… sodīt. Tomēr, kā jau tas filmās (un dzīvē) bieži vien notiek, viss izrādījās galīgi ne tā, kā cerēts, un tas pēdējais varbūt pat nebūs nepieciešams, tāpat kā būtībā arī šis raksts, kura mērķis vairāk ir rosināt diskusiju, nevis informēt, iedrošināt uz vai atrunāt no filmas apmeklēšanas.

Vispirms par galveno, jo kino, protams, ir slikts – citējot nemākulīgus kino recenzentus un salīdzinot filmu ar ēdienu (ko pēc kinorecenzentu ētikas kodeksa nedrīkst darīt nekādā gadījumā), šis ir Holivudas ekvivalents junk food terminam tā absolūti sliktākajā nozīmē, kur aiz spožas, glancētas un tik mākslīgas fasādes slēpjas kaut kas, ko nevajadzētu, piedodiet, ievietot sevī nekādā gadījumā. Bet izskatās kārdinoši un pievilcīgi, un arī garšo labi (vismaz pirmajā brīdī), tāpēc tiks – un jau tiek – patērēts milzu apjomos.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Noslēdzot gastronomijas tēmu, ir pilnīgi skaidrs, ka filmas autori ir patiesi centušies, lai izvilktu apšaubāmo pirmavotu puslīdz skatāmā līmenī – aktieriem ir lieliska ķīmija (kas, atceroties kaut vai neseno Jupiteras ceļu, mūsdienās ir retums), vizuāli un audiāli filma ir līmenī un pat vairāk, un arī saturiski britu režisore Sema Teilore-Džonsone mēģina tam visam piešķirt kādu dziļāku nozīmi. Diemžēl visu labo centienu ceļā kā mūra siena stājas grāmatas autore E. L. Džeimsa un viņas absolūtā kontrole pār filmas uzņemšanu, un, kolīdz varoņi atver muti, ir jātaisa ciet ausis, bet no personāžu loģikas seju rotā visas 50 nokrāsas, tikai šoreiz jau lillā. Un ir reizē skumji un bezcerīgi par to, ka pat glancētā Holivuda mums ir spējusi dāvāt asus, erotiski izaicinošus stāstus (no kārumnieka Džo Esterhaza scenārijiem līdz filmai Sekretāre ar publikas mīluli Džeimsu Speideru), bet, ja šim visam tik ļoti spīd cauri Krēslas ausis un loģika, tad tās ir beigas, bez steigas (filmas garums 125 min).

Bet arī autori man nemaz tik ļoti negribas pelt, jo grāmatas un arī filmas pamatdoma ir visai nevainīga, pat ņemot vērā visas pletnes un pārējo aprīkojumu – nabaga dāma, tāpat kā visi mēs, vienkārši vēlas būt mīlēta un arī princi baltā BMW, turklāt princim nemaz tā uzreiz nav jāatdodas, pat ja viņš tāds nedaudz jokains (un kurš no mums nav?). Diezgan nekaitīga un veselīga doma, manuprāt, daudz labāka, kā, piemēram, Larsa fon Trīra filmu pamatdoma (“cilvēki ir mēsli un ir bez žēlastības jāiznīcina”). Biju gatavs filmu ienīst, bet ir gandrīz otrādi – tāpat kā ar Hakeri vai Jupiteras ceļu (vai Ūdenspasauli, Pastnieku, Heaven’s Gate, Battlefield Earth…), šo drīzāk uzskatu par interesantu neveiksmi, kā totālu fiasko.

Un, par svarīgāko, par “pikantajām” ainām – ja redzēti ASV kabeļtelevīziju seriāli Troņu spēles, Banshee, Shameless un citi, tad filma diez vai piedāvās ko vairāk (bet noteikti – mazāk), un skumji paliek vien par tiem cilvēkiem, kuri tiešām gaidīja no lielbudžeta Holivudas filmas kaut ko “vairāk”… Atceroties pirmo paragrāfu, kur viss izskatās tik gards, tik gards, bet iekšā tā galīgi sapuvusi – nu kāpēc to ēst?

Filmas treileris

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas