Atrakciju parka karuselī [filma: Transformeri: Iznīcības laikmets]

0 komentāri

Nav šaubu, ka režisors Michael Bay ir jucis un katra jauna viņa izveidotā filma ir jāuztver (un jāsagaida) kā jauns apliecinājums viņa ārpus normām uztveramā roku un prāta veidojumiem. Nekas (patiešām) šajā pasaulē nelīdzinās viņa filmām. Kas pats par sevi ir kaut kas. Unikāls. Un diemžēl šajā pasaulē (labi, kino) arvien retāk ir tā reize, kad šāds apzīmējums ir vietā un nav (nu jau) lēts reklāmas triks. To nedrīkst ignorēt un ātri norakstīt kā nesvarīgu faktu, jo zinieties, viņa filmās trūkst… tas viss – katram ir kas sakāms vai ir dzirdējis kāda uzmanības kāra indivīda ar putām uz lūpām izteiktos epitetus par šī režisora darbu degradējošo dabu. Kaut vai tādēļ, ka viņš, kā jau visi Holivudas lielbudžeta filmu režisori (kas ne vienmēr ir autori) ražo savas filmas, lai izklaidētu skatītāju un filmu studijai nopelnītu kārtējo prātam neaptveramo naudas apjomu, dara to ar apbrīnojamu profesionalitāti, izteiktu žanra un radītā produkta izpratni.

Lieki nemēģinot izveidot savas filmas par kaut ko, kas tās nav un par to, kā tās nevienam arī nevajadzētu uztvert. Būsim godīgi – nereti lielfilmas ir apzināti piebakstītas pilnas ar visādiem, ar baltiem diegiem iešūtiem, sižetiskajiem elementiem, kuru izpildījums ir bērnu filmas līmenī, līdz ar to filmā kalpo tikai un vienīgi kā pauze starp obligātajiem paukšķiem & blīkšķiem. Turklāt, Michael Bay darbi ir ar finansiālu garantu.

Izlaižot visas peripētijas, pastāstiņus un patiesības, kas varbūt nedara godu nedz ”Transformers” filmu sērijai, nedz tās aktieriem un radītājiem, jo gluži vienkārši tas ir absolūti nebūtiski, skatoties pašu filmu, jaunākās Michael Bay filmas, nu jau ceturtā uzlējuma Transformerus, kuri šoreiz piedzīvojuši maziņo restartu, nomainot pilnīgi visu aktieru sastāvu, mani nepameta sajūta, ka es skatos kaut būtisku, prātā paliekošu un īpašāku nekā 80% no kinoteātru repertuāra. Jā, es zinu kā tas izklausās, bet, bet, bet.

Iespējams, mana neizsīkstošā sajūsma par Transformeriem un šī režisora rokrakstu slēpjas bērnībā, kad viss amerikāniskais (ne tikai filmās) asociējās ar kaut ko labāku un pilnvērtīgāku nekā esošais. Visas no tālās Amerikas atnākušās mantas bija tik stilīgas un interesantākas nekā, piemēram, metāla konstruktors un lotto muciņas. Attiecīgi, gadiem ejot, daudzas lietas folklorizējušās un atmiņās noglabātas pie birkas ”vecie labie laiki”. Lai arī cik tas dīvaini varētu izklausīties, tieši Transformeru filmu sērija un jaunā daļa jo īpaši, šīs bērnības sajūtas uzjundī visjaudīgāk.

Stereotipiskās fermeru dzīves atainojums nebeidzamo rūpīgi kopto labības lauku fonā, vienkāršais, bet atjautīgais laucinieks, perfektie saulrieti un kopumā nevainojami izveidotā atmosfēra, kas raksturojama kā ”amerikāņu dzīvesstils” viss kopā veido to šķebinoši ideālo, bet daudziem tik ļoti tīkamo sajūtu, kas salīdzināma ar Marlboro cigarešu reklāmām un to galveno varoni Marlboro Man. Bet, kā jau mēs zinām, nekas nav tā, kā izskatās – reālajā dzīvē vīrietis, kurš pasaulei pazīstams kā Marlboro Man mira no hroniskas plaušu slimības, bet Transformeru filmā, lai viss nebūtu tik ļoti sižetiski blāvs un plakans, izveidotā atmosfēra, ir ironisks joks.

Pirmais joks un iespējams viens no visilgāk neizprastajiem jokiem ir filmas aktieru izvēle. Bet tiklīdz aktiera Mark Wahlberg atveidotais tēls filmā uzvelk brilles (jo viņš ir zinātnieks!) un vienu pēc otras izsaka neviennozīmīgi uztveramas frāzes, viss nostājas savās vietās. Kļūst skaidrs, kā dienā, ka ”Transformers 4” jeb ”Transformers: Age of Extinction” neuztver sevi nopietni. Pie katras izdevības (protams, normas un filmas ritma robežās) izskan frāzes, kas bieži vien nav ne mazākā mērā saistītas ar filmas sižetu un vērtējamas tikai kā atsauces. Piemērām, pat neņemot vērā faktu, kas pats par sevi jau ir joks, ka Wahlberg kungs šajā filmā atveido (gandrīz) to pašu filmas ”Pain & Gain” tēlu, kādā ainā viņa meita ar tekstu ”noderēs” no veikala viņam atnes lielu proteīna iepakojumu. Tā pati meita, jaunā aktrisīte Nicola Peltz, kas plašāk pazīstama no seriāla ”Bates Motel” pirmās sezonas, filmai ir ne tikai tradicionālā femīnā broša. Manuprāt, šoreiz apzināti izvēlēta sava izteiktā meitenīguma (nejaukt ar sievišķību) dēļ, lai neteiktu vairāk. Un gandrīz visi joki vairāk vai mazāk ir tēmēti modes industrijas, žurnālvāku tendenču un mūzikas videoklipos redzamās pusaudžu nepiedienīgās atkailināšanās un uzvedības virzienā – tēvišķi un puspajokam norādot uz pasaules uztveres greizumu. Esmu drošs, ka arī pārējam aktieru sastāvam ir šādi zemūdens akmeņi un tie nav vienkārši, tizli un stereotipiski tēli, kas redzēti citās filmās jau miļons reižu.

Arī sižetiskais/notikumu juceklis un aktieru alvas zaldātiņiem līdzīgais pielietojums robotu kaujās, ir skaidrojams ar to, ka tā ir tik nebūtiska detaļa filmai, un kalpo tikai kā ekspozīcija…turklāt ne jau dramaturģiskā ziņā, bet gan vairāk kā horeogrāfijas elements. Bet neslēptās, gluži otrādi, akcentētās produktu reklāmas (product placement), ir vēl viens spļāviens sejā tiem, kuri vēl tic, ka Holivudas lielbudžeta filmās eksistē tāds termins kā ”slēptā reklāma”. Ja dažādos šovos un balvu pasniegšanas ceremonijās kaut kā esam pieņēmuši, ka mums nemitīgi atgādina par to sponsoriem (un jā, iemetot produkta un firmu zīmolus burtiski sejā), tad kāpēc gan šādā filmā, kas nav nekas cits kā vēl viens šovs, to nevarētu darīt pēc tāda paša principa? Turklāt, acīmredzami pasmaidot par reklāmas industrijas klasiski banālo un brutālo pieeju reklamējot savus produktus.

Skaidrot, kāpēc ”Transformers 4” nav tik traģiski slikta filmā, kā to visiem patīk mālēt, es varētu ilgi, tikai diezvai tam ir kāda jēga – tiem, kuri vienojošā korī auro, ka Michael Bay ir cilvēces sliktākais režisors un kino truluma augstākais sasniegums, pārliecība par savu (bet vai savu?) uzskatu pareizību ir nostiprināta apbrīnojami stingri – cieti, bet pārējie priecāsies par šo popkultūras fenomenu tikpat vienkāršā un primārā izjūtu līmenī kā atrakciju parka karuselī.

P.S. Runājot par filmas garumu – 165 min (filmas budžets 165 milj. $ – katrā minūte vienu miljonu vērta) es ar filmas nīdējiem varētu vienoties, bet lai arī mana stāja būtu stingrāka, teikšu tā – ja Transformeri būtu intelektuāla/mākslas filma, par tās pārspīlēto garumu visprātīgākais būtu teikts: ”kā mākslieks (režisors) iecerējis, tā ir”. Vot!

Vērtējums: 4 / 5

 

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas