Skumjajā labo cilvēku zemē Ukrainā beidzot tiekam pie piedzīvojumiem

0 komentāri

Esam viesnīcā Kameņec-Podoļskā (“izgūglēju”, bet netieku gudra, kā šo pilsētu pareizi dēvēt latviski). Beidzot esam tikuši pie dušas un interneta, tāpēc, šķiet, visu dienu pavadīsim, izmantojot šīs it kā tik pašsaprotamās ērtības, kas mums ceļojumā bieži ir liegtas. Nē, nē, es nesūdzos, man viss ļoti labi patīk, un esmu apmierināta ar savu izvēli – doties šajā ceļojumā. Aizvadītajās dienās mums beidzot bija piedzīvojumi, tāpēc pastāstīšu, labi?

Tātad pēc Ivanofrankivskas tālāk devāmies Karpatos, gulējām pie kalnu upēm, gatavojām ēst, lasījām grāmatas un skatījāmies filmas. Idille totālākā!

Dodoties pretī Ukrainas augstākajai virsotnei Hoverlai, ieraudzījām norādi uz ūdenskritumu ar nosaukumu ”Guk”. Nogriezāmies, lai dotos to apskatīt un tikām nostopēti – septiņi jauni ukraiņi – seši puiši un viena daiļava, ar milzīgām somām, teltīm un paklājiņiem izdomāja, ka mierīgi varēs sasēst mūsu busiņā. Sasēst neizdevās, nācās sabāzties. Jaunieši mazliet sašmucēja mūsu gultu un sataisīja bardaku, bet necik nenožēlojam, ka viņus paņēmām. Izrādījās vislielākie mīļumi, galamērķī gribēja ar mums fotografēties, cienāja ar līdzi paņemto alu un stāstīja stāstus par Ukrainu. Uz atvadām apmainījāmies ar kontaktinformāciju un, protams, uzaicinājām viens otru ciemos.

FOTO

Šeit neliela atkāpe par Ukrainas sievietēm. Nav noslēpums, ka pasaulē viņas izslavētas kā īstas skaistules, un tā ir patiesība. Par to pārliecinos katru reizi, kad apmeklēju šo valsti. Piemēram, meitene, kas bija stopētāju grupā, lai arī dzīvojusies vairākas dienas kalnos ar teltīm, tomēr bija ieveidojusi matus, uzkrāsojusies un nolakojusi nagus. Vienreiz “uzdūros” rakstam angļu valodā, kur bija skaidrots, kāpēc ukrainietes ir tik skaistas. Rakstā bija teikts, ka, pat ejot uz veikalu, ukrainiete noteikti uzkrāsosies, sapucēsies un uzvilks augstpapēžu kurpes. Šķiet, sievietes ”vienīgo uzdevumu” – labi izskatīties un būt saimnieciskai – viņas pilda ar absolūtāko nopietnību. Kāpēc viņas vareņiku un Kijevas kotlešu valstī ir tik slaidas, es gan nekad nesapratīšu. Bet, jā, ukrainietes ir īstākās skaistules!

Foto: Karijs.lv

Foto: Karijs.lv

Nākamajā dienā mums bija paredzēts kāpiens Hoverlā, tāpēc iepriekšējā vakarā sakravājām mugursomas, savārījām auzu putru, ko ņemt līdzi, un pirmo reizi ceļojuma laikā uzlikām modinātājus, kurus nākamajā rītā, protams, nogulējām.

Lai sāktu kāpt Hoverlā, sākumā jātiek līdz kalnu bāzei ar nosaukumu ”Zarasļak”. Tikšana notiek pa ļoti grubuļainu un briesmīgu ceļu, taču skats ir pasakains – pa ceļam parādās savādi augi, brāžas straujas kalnu upes ūdeņi (galvā uzreiz jādungo ”Strauja, strauja upe tecēj””) un parādās pirmās sniega kupenas.

Foto: Karijs.lv

Foto: Karijs.lv

Hoverlas pakājē zied krokusi, un ir sācis kust sniegs, tāpēc taka ir apledojusi. Pat netiekot līdz pusei, saprotu, ka manas kājas ir pamatīgi noberztas, jēlas un sāpīgas (man ir ļoti ceļot nemīlošas kājas), tāpēc zaudēju dūšu un ļauju, lai Hoverla iekaro mani, es Hoverlu iekarot nevarēju. Devos atpakaļ uz automašīnu, bet Harijs turpināja ceļu augšā. Harijam izdevās uzkāpt, taču viņa stāstītais par turpmāko ceļu un laikapstākļiem man mazliet samazina nožēlu par neuzkāpšanu kalnā. “Mīkstā”, jā, jā, es zinu. Gan jau atradīsies kalns, kuru es pieveikšu.

Vakarā pēc kāpiena Hoverlā mēģinām atrast dušas, neīrējot viesnīcas numuriņu, taču diemžēl tas neizdodas. Nolemjam, ka dosimies uz nākamo galamērķi – Kameņec-Podoļsku, kur nākamajā rītā sameklēsim hosteli. Viss ir ļoti sarežģīti, jo mums ir smalks aprēķins. Izdomājam, ka vajag iečekoties pēc iespējas agrāk no rīta, lai par samaksāto naudu varam izbaudīt pēc iespējas garākus ērtību priekus. Tas nozīmē, ka ierasties hostelī vakarā mums neder, jo nākamajā rītā līdz plkst. 12.00 parasti ir jāatbrīvo istaba.

Foto: Karijs.lv

Foto: Karijs.lv

Ceļš uz Kameņec-Podoļsku izrādās daudz, daudz ilgāks – tur nokļūstam tikai nākamās dienas vakarā, jo Ukrainas ceļi ir vienkārši briesmīgi! Es tiešām nespēju aprakstīt vārdos to ārprātu, kas darās gan uz šosejām, gan uz reģionālās nozīmes ceļiem. Vājprātīgie ceļi neiepatīkas arī mūsu automašīnai – paliekam ar nolauztu izpūtēju. Veiksme gan ir mūsu pusē, jo nelaime notiek apdzīvotā vietā. Lēnām braucam meklēt kādu dzīvu dvēseli un piestājam pie vietējā veikala, kur sasēduši vairāki iereibuši vīri. Sākumā viņi mūs piesardzīgi nopēta, bet, kad uzzina, ka esam no Latvijas, steidz palīgā, lien zem automašīnas, zvanās draugiem un prāto, ko darīt tālāk.

Vīri nolemj, ka jādodas pie viņiem uz mājām, lai paņemtu instrumentus un mēģinātu salabot. Domāts, darīts. Cauri līkumu līkumiem dodamies dziļāk iekšā ciematā pie vīra uz mājām. Tur viņš pārģērbjas un pilnībā nododas mūsu bēdīgajam izpūtējam. Vīrs secina, ka nāksies metināt, tāpēc sarunā “čomu”, lai tas mums parāda ceļu uz servisu. Galu galā par simts grivnām jeb mazliet vairāk nekā četriem eiro izpūtējs ir sametināts, tāpēc varam doties tālāk. Izdomājam, ka vajag tomēr pateikties vīriem par palīdzību un mēģinām atrast veikalu, kur viņus sastapām. Vīru tur gan nav, taču ar veikala saimnieku sarunājam, ka samaksāsim par aliņiem, un viņš tad nodos vīriem pateicību no latviešiem. Jau kāpjam automašīnā, kad mūsu palīgi tomēr uzrodas, lai turpinātu iedzeršanu pie vietējā veikala. Izrādās, ka samaksātās simts grivnas esot bijis par daudz, par tādu darbu būtu pieticis arī ar 25, bet tas nekas. Šķiet, pirmo reizi tehnisku nelaimi automašīnā novēršam par četriem eiro un dažiem aliņiem.

Vēl viena atkāpe. Šķiet, ukraiņiem mēs ļoti labi patīkam, saka, ka latvieši ir savējie. Visi līdz šim sastaptie ļaudis bijuši ļoti laipni, izpalīdzīgi un draudzīgi. Jaunieši, uzzinot mūsu plānu ceļot gadu, steidz pierakstīt bloga adresi un nofotografēties piemiņai. Vispār apbrīnoju, cik mierīgi viņi uztver to, ka valstī ir karš – nevienu nevaino un nevienam nevēl ļaunu, tikai cer, ka tas pēc iespējas ātrāk atrisināsies. Man ir radies iespaids, ka ukraiņi vispār netic valsts varai, jo visi līdz šim sastaptie teikuši, ka ”tiem, tur augšā” nekas neinteresē, valstī ir milzīga korupcija un neviens valsts un iedzīvotāju labā neko nav gatavs darīt. Nu, par ceļiem šajā valstī tiešām, izskatās, nedomā neviens, kam par to būtu jādomā. Par pārējo pagaidām grūti spriest.

Braucot prom, interneta komentāros tikām izsmieti par mūsu plānu dienā tērēt uz abiem desmit eiro, taču šeit, runājot ar cilvēkiem, kauns minēt šādu summu, jo algas ir vienkārši smieklīgas. Ļvovā sastaptā Olena, kura pelna 120 eiro, patiešām vēl var tikt uzskatīta par turīgu. Meitene no stopētāju grupas strādā slimnīcā laboratorijā – tātad mācījusies un ieguvusi izglītību. Viņas mēneša alga ir 1300 grivnas jeb nepilni 55 eiro, savukārt kalnos sastaptā ekonomikas pasniedzēja par 0,25 slodzi universitātē saņem 500 grivnas jeb 21 eiro. Viņa gan strādā arī par auditori un var izdzīvot, jo laukos dzīvojošie vecāki palīdz ar pašu izaudzēto pārtiku. Es brīnos un prasu, kā tad dzīvo citi, bet meitene man skaidro, ka arī citiem jauniešiem Ukrainā pārsvarā palīdz vecāki. Samaksātās 48 000 grivnas par doktora disertācijas aizstāvēšanu viņa savā darbā universitātē, šķiet, nekad neatpelnīs. Tā viņa, skumji smejoties, man saka.

Foto: Karijs.lv

Foto: Karijs.lv

Opā, skatos, esmu pamatīgi piedrukājusi! Paldies, ja esi ticis līdz beigām. Pastāstīšu tikai vēl to, ka šobrīd esam viesnīcā Kameņec-Podoļskā, sarunājām izmazgāt mūsu sakrājušās netīrās drēbes un saņēmām atļauju darbinieku virtuvē uzvārīt pelēkos zirņus. Visticamāk, ka rīt dosimies uz Moldovu, bet pēc tam atpakaļ uz Ukrainu, jo izdomājām apskatīt Odesu, taču pa Ukrainas ceļiem daudzos simtus kilometru nebrauksim, citādāk visu ceļojumu tā arī pavadīsim, labojot nabaga veco busiņu.

Foto: Karijs.lv

Foto: Karijs.lv

P.S. Ik pa brīdim saņemam e-pasta vēstules no nepazīstamiem cilvēkiem, kas stāsta, ka seko līdzi mūsu piedzīvojumiem. Tik forši! Sveiciens Astrīdai un Jurim no Talsiem, mēs ilgi priecājāmies par Jūsu vēstuli ar parakstu ”Asju”.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas