Senākās profesijas pārstāvju ikdienas spožums un posts

0 komentāri

Šī raksta varoņi – apmāna meistari, kuriem vārds ”leģenda” ir sinonīms dzīvei. Katru dienu spiegi savas valstis vai nu virzīja uz katastrofu vai arī glāba no tās.

Joku par vissenāko profesiju zina visi. Pie ”otras vissenākās profesijas” sevi pieskaita daudzi – arī juristi un ārsti. Ne mazākas tiesības uz to ir spiegiem, kas parādījās reizē ar pirmajām valstīm. Precīzāk sakot – ar pirmajiem kariem. Iespējams, pats senākais spiegošanas gadījums ir aprakstīts Bībelē, kad Mozus nosūtīja Izraēļa dēlu grupu uz Kanaānas zemi ar uzdevumu veikt militāri ekoloģisko izlūkošanu: ”Un nosūtīja Mozus izskatīt Kanaānas zemi un teica tiem: Ejiet uz šo dienvidu zemi, uzejiet kalnā, un apskatiet zemi, kāda tā ir, un tautu, kas dzīvo uz tās — stipra tā vai vāja, daudzskaitlīga tā vai mazskaitlīga. Un kādas ir pilsētas, kurās tā dzīvo, teltīs dzīvo vai nocietinājumos.”

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Savas pēdas izlūkošanas vēsturē at¬stājuši arī jūdu vēsturiskie ienaidnieki – ēģiptieši. 1312.gadā p.m.ē. Ēģiptes faraons Ramzess II devās kaujā pret hetiem Kadešas tuvumā (Sīrijā). Divi heti izlikās par dezertieriem un paziņoja faraonam melīgus datus par hetu karaspēka dislokāciju. Ramzess metās kaujā un nokļuva aplenkumā, no kura knapi izkļuva…

Spiegs no izlūka, kurš ir militārpersona un darbā nēsā savas valsts armijas formu, atšķiras ar to, ka viņš ”darbā” formu nenēsā. Noķertais spiegs neskaitās karagūsteknis un var tikt pakļauts jebkurām kriminālām sankcijām, ieskaitot nāves sodu. Bet, ja valsts noslēpumus pārdod tās pilsonis, tad tā vairs nav spiegošana, bet nodevība…

Ķīniešu stratēģis un domātājs Suņ Czi, kurš dzīvoja apmēram pirms divarpus tūkstošiem gadu, uzrakstīja traktātu ”Kara māksla”. Šī teksta 13. nodaļa pilnībā veltīta spiegošanai. Autors asi kritizē izlūkošanas datu iegūšanu no dēmoniem un dieviem (zīlēšanu) un norāda uz to, ka spiegi ietaupa naudas, kara zaudējumus. Spiegošanu Suņ Czi nosauca par ”pašu būtiskāko karā”, bet spiegiem piedāvāja izsniegt lielas balvas.

Seno ķīniešu spiegošanas māksla apbrīnojami atgādina mūsdienīgumu. Spiegus vervēja no vietējiem iedzīvotājiem un no pretinieka ierēdņiem. Spiegus, kurus pie ienaidnieka sūtīja ar dezinformāciju, sauca par ”nāves spiegiem”, bet tos, kam palaimējās nokļūt atpakaļ ar ziņojumu – par ”dzīvības spiegiem”. Pirms uzbrukuma cietoksnim ķīniešu karavadoņi centās uzzināt ienaidnieka karavadoņu, viņu palīgu un pat parastu karavīru vārdus. Noķertos spiegus necentās sodīt, bet pārvervēt: ”Ja esi uzzinājis, ka pie tevis parādījies pretinieka spiegs un tev seko, noteikti iedarbojies uz viņu ar izdevīgumu; ieved viņu pie sevis un nometini pie sevis” (Kara māksla).

Džeimsa Bonda “ieroči” nobāl

Senie indusi spiegošanu uzskatīja par valsts iekšējo lietu. Govis ”redz” ar ožas palīdzību, cilvēki – ar acīm, bet valdnieki – pateicoties spiegiem. Valdnieks var iemācīties gudrību pat no muļķa (kā zeltu izcērt no klints), tādēļ izlūkus bija jāizsūta pa visu valsti, īpašu uzmanību pievēršot amatpersonu, garīdznieku un tirgu kontrolei.

Maurju perioda (317.g. p.m.ē.) sākumā Indija bija pārklāta ar milzīgu spiegu tīklu. Interesanti, ka par būtiskāko un interesantāko informācijas avotu tika uzskatītas kurtizānes. ”Novērotāju” skaits bija tik milzīgs, ka grieķu sūtnis, pēc Strabona ziņojuma, pieņēma tos par vienu no kastām. Džeimsam Bondam kaut kas tāds pat sapņos nevarēja rādīties…

Indiešu spiegi ļoti cienīja indes. Tās izgatavoja no urīna, irbes mēsliem, ”smirdoša tārpa”, ķiploku pulvera, pulvera, ziloņu nagiem utt. Citi, daudz iedarbīgāki indes ingredienti, bija skorpiona inde, indīgo varžu āda un apdullinošu zāļu sula. Visbiežāk indes pielietoja dūmu veidā – tās sadedzinot. Par izpildītājiem ieteica izvēlēties tos, kuru nav žēl – pundurus, kropļus, aklos, mēmos, kurlos vai mazprātīgos. Indiešu aģentu ”007” arsenālā bija arī maģiskie līdzekļi. Pulveris no muskusa žurkas maisījumā ar zirga urīnu salauza jebkuras ķēdes, bet maisījums no suņa un kaķa acs dāvāja neredzamību (interesanti, ka šo maisījumu vajadzēja ieberzēt acīs sev pašam).

Indes gu (Ķīna) recepte: podā ielika skopolendru, čūsku, vardi un ķirzaku. No tā, kas izdzīvoja, ieguva it kā visstiprāko indi.

Foto: mūsdienās slavenākais spiegs

Ziņojumu uzraksta uz noskūtas galvas

Arthašastra (Politikas zinātne, IV gs. p.m.ē.) autors brahmanis Čanakjs spiegus dala divās klasēs: iekšējos un ārējos. Tika piedāvātas izdevīgas ”leģendas”: iekšējie spiegi varēja izlikties par skolniekiem, vientuļniekiem, mājīpašniekiem un reliģiskiem vadoņiem. Ārējiem spiegiem vislabāk bija maskēties kā ceļojošām sievietēm, dumpiniekiem, skolas biedriem un indētājiem. Ziņojumi tika šifrēti un to nodošanai izmantoja baložus.

Sūtņiem citās valstīs bija jāseko nabago, piedzērušo un neprātīgo runām, arī jāieklausās aizmigušo murmināšanā. Spiegi atbildēja arī par psiholoģiskā kara veikšanu: zem astrologu vai pareģu maskas viņiem bija jāgrauj pretinieka kaujas gars. Tika ieteikti arī daži triki – piemēram, valdnieka dzimšanas dienā varēja sarīkot pelnu lietu no debesīm.

Valdniekus – zirgu mīļotājus – ieteica iemānīt staļļos, kuros it kā ir sugas rikšotāji. Pēc tam atvēra aizgaldus un sabiedēja zirgus, lai viņi valdnieku samītu.

Japānā Busido kodekss slepenu nogalināšanu un spiegošanu uzskatīja par samurajam necienīgu un to aizliedza. Tāpēc šādiem delikātiem darbiem valdniekiem nācās nolīgt nindzjas. Pretēji mūsdienu tēlam, tie nebija superkaujinieki melnos kimono. Nindzjas, līdzīgi visiem citiem spiegiem, nēsāja parastu apģērbu (piemēram, zemnieku), bet kā ieročus bieži izmantoja lauksaimniecības instrumentus.

Grieķi arī cieta no apkārtējo pilsētvalstu spiegiem, kas nereti uzdevās par pretējās puses karavīriem. IV gs. p.m.ē. kāds atēniešu pulkvedis rīkojās radikāli: nostādīja kareivjus un katram lika izprašņāt blakus stāvošo – kas viņš ir un no kurienes. Tādā veidā spiegi ātri tika atklāti, jo toreiz katrs otrais bija kādam pazīstams, bet katrs desmitais – radinieks.

Grieķu ”specaģenti” bija slaveni ar māku slēpt informāciju. Kā slavenāko min sūtni no Sirakūzām, kuru sūtīja pie joniešiem, lai aicinātu tos sacelties pret persiešiem. Valdnieks viņam lika noskūt galvu un uz tās uzrakstīja ziņojuma tekstu. Kad mati atauga, sūtnis devās ceļā un veiksmīgi nogādāja sūtījumu.

Grieķi spiegošanā izmantoja arī cenzūru. Kad 334.gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs devās karagājienā pret Dāriju, karaspēkā sākās nesaskaņas. Lai atrastu juku aizsācējus, Aleksandrs atcēla aizliegumu zaldātu sarakstei ar tuviniekiem, un pirms kurjeru nosūtīšanas uz dzimteni korespondenci caurskatīja. Dumpinieki tika atrasti un sodīti.

Apķērīgie romieši pirmie izveidoja profesionālu izlūkdienestu. Republikas periodā informāciju par ienaidnieku, tāpat kā iepriekš, sagādāja vienkārši kareivji.

Otrā Pūniešu kara laikā Scīpions atkuģoja līdz Āfrikai, bet tur sadūrās ar numībiešu karaspēku – Kartāgas sabiedrotajiem. Scīpions nosūtīja viņu valdniekam ”sūtniecību”, kurā diplomāti bija civilpersonas, bet vergu lomu pildīja elites karavīri. Numībieši ļoti aizdomīgi sekoja katram romiešu solim. Sarunas ievilkās. Romieši ķērās pie viltības: atlaida vaļā savus zirgus. ”Vergi” metās tos gūstīt un ātri uzzināja visas numībiešu nometnes nocietinājumu detaļas.

Arī kartāgieši nebija ar pliku roku ņemami. Karavadonis Hanons, lai atrisinātu problēmu ar saviem gallu algotņiem, kas bija sadumpojušies, pieprasot algas izmaksu un draudot pāriet Romas pusē, lika lietā lielu izdomu. Viņš nosūtīja pie romiešiem ”pārbēdzējus”, kas paziņoja, kur atrodas kartāgiešu rezerves, bet īstenībā tur bija gallu nometne. Nakts aizsegā romieši apkāva visus savus iespējamos sabiedrotos…

Jūlijs Cēzars – romiešu izlūkdienesta tēvs

Gajs Jūlijs Cēzars bija romiešu izlūkdienesta tēvs. Viņa laikā katrā leģionā bija izlūkošanas korpuss. Tomēr Cēzars un viņam sekojošie imperatori nepievērsa uzmanību politiskai spiegošanai. Tieši otrādi — viņi ārkārtīgi interesējās par iekšējām lietām. Šajā laikā radās veselas slepeno aģentu, delatoriju jeb informatoru armijas. Delatoriji izcēlās no pūļa – viņi vienmēr nesa līdzi rakstāmpiederumus, lai pierakstītu pretvalstiskas runas.

Informatori ierosināja tiesas izmeklēšanas pret citādi domājošajiem un kā balvu saņēma notiesātā īpašumu. Daudzi ziņu pienesēji kļuva bagāti, bet viņu darbs bija bīstams – par melīgu apvainojumu gaidīja nāves sods. Un imperatori bija ieviesuši paradumu – sodīt visus savu priekšgājēju spiegus.

Interesanti, ka izlūkdienesta radītāja bija imperatrise Teodora – izbijusī dejotāja un prostitūta, kas veiksmīgi apprecējās ar imperatoru Justiniānu. Par reliģisko degsmi baznīca viņu pieskaitīja svēto pulkam, tomēr iekšpolitikā viņa bija ļoti stingra, pat nežēlīga. Viņas spiegu tīkls sniedzās tālu pāri impērijas robežām. Vislielākā uzmanība tika pievērsta Persijai – turp tika sūtītas veselas ”tirgoņu” karavānas, kas sekoja notikumiem valstī.

Viduslaikos visplašākais izlūkošanas tīkls bija baznīcai

”Tumšajos viduslaikos” spiegošanas māksla Eiropā tika atmesta atpakaļ par kādiem tūkstoš gadiem. Spriediet paši: Hlodvigs (V-VI gs.), franku vadonis, ļoti baidījās zaudēt varu. Viņš nogalināja visus, pat attālus radiniekus, kas varētu pretendēt uz troni. To meklēšanas paņēmieni gan bija primitīvi – Hlodvigs ik pēc laika savāca galminiekus un rauduļoja, ka esot vientuļš, ka viņam nav radinieku, kas varētu atbalstīt nelaimē. Un, valdnieka jūtu aizgrābts, kāds attāls radinieks atradās vienmēr… Protams, viņš arī uzreiz tika nogalināts.

878.gadā dāņi karaļa Hutruma vadībā saimniekoja Anglijas ziemeļaustrumos. Viņi bija sakāvuši gandrīz visu Velsas armiju un izvietojās nometnē svinēt uzvaru. Viņus izklaidēt ieradās kāds nabadzīgs saksis, kurš brīnišķīgi spēlēja uz arfas. Viņš stāstīja, ka viņa tautiešiem karaspēka praktiski vairs nav, un iztapīgi muzicēja visos dāņu pasākumos, arī kara padomēs. Bet kārtējā pārgājiena laikā dāņi sadūrās ar neparasti lielu sakšu armiju, kas it kā bija paredzējusi visus viņu manevrus. Iekarotāji tika sakauti, karali Hutrumu nogādāja pie sakšu karaļa, kurā viņš atpazina… arfistu.

Šifrēšanai Viduslaiki nebija labākie laiki. Slepenrakstam nebija pielietojuma, jo pretinieks… nemācēja lasīt. Lasītprasme bija augstmaņu un garīdznieku privilēģija, un viņi lasīja galvenokārt garīgos tekstus. Ņēmis to vērā, imperators Lotars (840.-855.) savas pavēles slēpa starp Svēto Rakstu tekstiem.

Atdzimšanas laikmets attaisno savu nosaukumu arī attiecībā uz izlūkošanu. Ekonomisko un politisko sakaru atdzīvošanās starp valstīm sekmēja to, ka XVI gs. pie galmiem izveidojās pastāvīgas sūtniecības. No tā laika līdz pat mūsu dienām visas ārvalstu sūtniecības būtībā ir izlūkdienestu filiāles. Sākumā gan viss notika ”nevainīgi” – spāņu sūtnis saņēma informāciju par Angliju… no paša karaļa Henrija VII, kurš labprāt dalījās ar ziņām. Bet viņa dēls Henrijs VIII bija mazāk pļāpīgs, un spāņu diplomāti sāka slepeni izmaksāt ”pensijas” angļu galminiekiem.

…Turpmāk izlūkošanas attīstība notika septiņjūdžu soļiem. XVI gadsimta sākumā monarhi rīkojās primitīvi un lika pārtvert aizdomās par spiegošanu turēto sūtņu korespondenci. Bet 1664. gadā Anglijas pastā parādījās iekārtas vēstuļu zīmogu atvēršanai bez to sabojāšanas un kopiju veikšanai, saglabājot rokrakstu.

Jāpiezīmē, ka XVI-XIX gs. visplašākā izlūkošanas organizācija bija baznīca, kurai visās malās bija milzīgs aģentu skaits. Lauku garīdznieki atskaitījās par stāvokli ciemos, draudžu vadītāji to apkopoja (utt.), kamēr Vatikāns saņēma ziņu kopsavilkumu. Pāvests par visu bija informēts daudz labāk par monarhiem. Baznīcas ”slepenā policija” bija un ir Jēzus Biedrība (jezuīti), lielākais katoļu baznīcas ordenis. Jezuīti bieži nenēsāja mūka apģērbu, izsūtīja savus aģentus pa pasauli no Meksikas līdz Ķīnai un atradās visu Eiropas galma apvērsumu aizkulisēs. Piemēram, 1708.gadā viņi mēģināja noindēt Savojas Eiženu, atsūtot viņam ar indi piesūcinātu vēstuli. Ieraugot uz papīra plankumus, piesardzīgais austriešu princis nometa to uz grīdas. Vēstuli lika apēst sunim, kas momentā nobeidzās…

Dimā Trīs musketieri atspoguļo spiegošanas realitāti

Aleksandra Dimā romāns Trīs musketieri pamatā reāli atspoguļo tā laikmeta spiegu skandālus. Franči, spāņi un angļi pacēla spiegošanas latiņu agrāk nepieredzētā augstumā: viltīgas kombinācijas, nodevības, trīskāršie aģenti un liktenīgas skaistules – visi (arī mūsdienu) politikas slepenie mehānismi tolaik tika izstrādāti vēdekļu čaboņas un rapieru šķindoņas pavadījumā.

XVI-XVIII gs. ļoti spēcīgs bija personiskais faktors. Izlūkdienestu šefi personiski iedziļinājās visās lietās un milzīgās spiegu armijas vadīja tieši, bet karavadoņi pielīmēja viltus bārdas, lai iekļūtu pretinieka nometnē. Piemēram, 1668. gadā franču ģenerālis Katina iekļuva Luksemburgas cietoksnī, pārģērbies par skursteņslauķi.

Sers Olivers Kromvels zināja izlūkošanas cenu un izklaidējās, uzaicinot vakariņās draugus un ienaidniekus. Pie galda Anglijas lords klāstīja tādas viņu privātās dzīves detaļas, ka vieni priecājās, bet otrie – pārbijās.

XVIII-XIX gs. spiegošana kļuva praktiski neatdalāma no diplomātijas, tā izmaksāja milzīgu naudu, kas pamatā tika tērēta ministru uzpirkšanai. Tie varēja ”nejauši” vinnēt kārtīs, saņemt negaidītu mantojumu u.tml. Tā Austrijas kanclers Kaunics atalgojumā pieņēma tikai gleznas, zirgus un dārgu vīnu.

Galma kurtizāņu intrigu laikmetu nomainīja profesionāli spiegi. Starp šefiem un vienkāršajiem izpildītājiem (informatoriem, kurjeriem) parādījās ”starpslānis” no jauniem, labi izglītotiem avantūristiem, kas uzņemti specdienestu štatā un dzenājās pa visu pasauli informācijas meklējumos. ”VIP personu” korespondenci izskatīja visu kopā (nonāca līdz absurdam, kad diplomāti uz sūtījumu aploksnēm rakstīja norādījumus kontrizlūkiem ar lūgumu izskatīt viņu vēstules ārpus kārtas), un tādēļ daudzmaz svarīgi ziņojumi tika sūtīti ar kurjeriem vai kontrabandistiem.

No ”melnajiem kabinetiem”, kas nodarbojās ar vēstuļu perlustrāciju un dešifrēšanu, izauga mūsdienu izlūkošanas biroji to tagadējā izpratnē. Līdz XVIII gs. beigām nebija ierasts veidot speciālas spiegu organizācijas – to funkcijas pildīja ministrijas vai kancelejas. XIX gs. parādījās izlūkošanas centri, kas apstrādāja informāciju admiralitātēm un ārlietu ministrijām.

0 komentāri
Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas