Salauzto siržu sala – kur tā atrodas un kas tur mīt?

0 komentāri

Rudens un ziemas vētru laikā, kad viļņu augstums sasniedz 15-17 metrus, Seibla salu, kas atrodas 110 jūdzes uz dienvidaustrumiem no Kanādas ostas pilsētas Halifaksas, saskatīt praktiski nav iespējams. Šis apstāklis rada lielas briesmas kuģošanai. Pēc aculiecinieku stāstītā, salas plūstošās smiltis jau gadsimtiem ilgi maina savu krāsu, atkarībā no tā, kādā krāsā tobrīd ir apkārtējais ūdens.

Sala nepakļaujas izpētei

Taču ne tikai šī īpatnība padara Seibla salu, kura spēj gan palielināties, gan arī samazināties, unikālu, savā veidā pat par vienīgo uz visas planētas. Unikalitāti salai piešķir fakts, ka jebkurš kuģis, kas nonācis tās plūstošo smilšu varā, neglābjami tiek, vārda vistiešākajā nozīmē, aprīts, nokļūstot neizskaidrojamos piekrastes sēkļu tukšumos (dēvētos par kabatām), kurus, smilšu monolītās masas dēļ, nav iespējams izpētīt pat ar vismodernākajiem tehniskajiem līdzekļiem. Atliek vienīgi aprobežoties ar aptuvenu statistiku, saskaņā ar kuras datiem, sala, kas vētras laikā pārtop par milzīgu lamatu bedri, ir spējusi aprīt kuģus, kuru ūdensizspaids pārsniedz desmitiem miljonu tonnu.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Tas nav nekāds pārspīlējums. Piemēram, 1947. gadā smiltis-hameleoni aprija amerikāņu tvaikoni Manhaseta, kura komandai un pasažieriem izdevās evakuēties uz salas daļu, kura, par laimi (bet varbūt pašas salas iegribas dēļ) palika stingra un nesatricināma. Priecē vienīgi tas, ka cilvēki toreiz necieta.

Smilšu kanibālisms

Okeanogrāfi, ģeologi un ģeofiziķi ieguva svarīgas ziņas no aculieciniekiem, kuru acu priekšā milzīgais metāla tvaikoņa korpuss, iegrimstot dubļu žļurgā, liecās, lūza un gruva. Lai to paveiktu, bija nepieciešams kolosāls spēks, kāds nekādā ziņā nevarēja piemist smiltīm un ūdenim.

Tie, kas izglābās, trīs dienas viesojās salā un izveidoja unikālu sava kuģa bojā ejas kino un fotohroniku. Ar šo katastrofu saistīto dokumentu analīze deva iespēju aplūkot notikušo ar kino un fotoobjektīvu palīdzību, kas fiksēja arī to, kas cilvēka acīm palika apslēpts.

Pēc atgadījuma ar Manhasetu beidzot radās pamatots iemesls un iespēja izvietot Seibla salā nepārtraukti funkcionējošus ar radiostacijām un bākugunīm (mūsdienās arī ar lāzeriekārtām) aprīkotus novērotāju posteņus, kuri caurām diennaktīm signalizē par attālumu līdz nežēlīgajam smilšu kanibālam, ko tautā dēvē par ”Salauzto siržu salu”, un norāda tā krastu aprises.

Kustīgs smilšu sēklis

Stingri vērtējot, Seibla sala nemaz nav sala, bet tikai smilšu sēklis, kas pārvietojas uz austrumiem ar ātrumu 230 metri gadā. Pārvietošanās notiek virzienā uz lieliem dziļumiem. Jau aizpagājušajā gadsimtā tika noteikts, ka triju gadsimtu laikā sala samazinājusies gandrīz desmitkārtīgi. Tātad tās dienas ir skaitītas, jo pavisam drīz sala izšķīdīs kā zemūdens smilšu spilvens.

Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Vēl vairāk — salas pamatne ir kļuvusi stingra un monolīta, kamēr virspuse, pēc pēdējiem laukuma mērījumiem, pieaugusi par 200 kvadrātjūdzēm. Salas augšana turpinās, un tai ir cerības drīzumā iegūt apskaužamu cietību. Kāpēc notiek tik dīvainas metamorfozes, nav grūti apjaust. Vienkārši Seibla sala visai savai smilšu masai līdzi cītīgi stiepj arī visu aprīto. Un tie ir kuģu korpusi ar to tērauda, čuguna, vara, bronzas un alumīnija konstrukcijām. Kopā sanāk iespaidīga masa.

Ja klāt vēl pievienojam slāņus, ko veido pārakmeņojusies koksne no bojā gājušo burinieku korpusiem, tad var uzskatīt, ka Seibla sala tagad pieskaitāma mākslīgi uzbērto salu kategorijai. Šādā veidā patlaban savu salu apjomus palielina japāņi.

Nogrimušo kuģu rēgi šokē vietējos

Kad aizvadītā gadsimta 50. gados kļuva skaidrs, ka sēkļi stabili palielina salu, bāku uzraugu, kas te dzīvoja kopā ar ģimenēm, kolonija pieauga līdz 30 cilvēkiem. Tomēr, neraugoties uz komfortablajiem dzīves apstākļiem, teicamo apgādi ar pārtiku un citām precēm, lielajām algām, reti kurš spēja nodzīvot Seibla salā ilgāk par gadu. Pat visstabilākajās grupās, kas veica atbildīgu un interesantu darbu, arvien biežāki kļuva nervu šoka gadījumi, jo cilvēkiem pastāvīgi rēgojās kaut kas abstrakts. Konkrēti — pavisam reāli un taustāmi nogrimušo kuģu rēgi, kas nevis iznira no ūdens, bet gan pacēlās no smiltīm, radot nospiedošu nomāktības sajūtu. Parasti tas notika pēc stipras vētras.

Sevišķi uzskatāma ir sešu bāku uzraugu — spēcīgu un fiziski veselu cilvēku — kolektīva prāta aptumšošanās, kas sākās pēc tam, kad viņu acu priekšā smilšu striegonis aprija šoneri Silvija Mošera.

Traģēdijas vietas apskate nedeva nekā. Nedaudz mitrās smiltis gulēja zem kājām kā blīva grīda, nekur nebija manāma ne mazākā plaisiņa. 17 nākamās naktis no vietas bāku uzraugi un viņu ģimenes locekļi pusotra desmita metru attālumā vēroja vienu un to pašu ainu. Smiltīs, mirgojošas gaismas ieskauts, stingri un nekustīgi stāvēja nogrimušais šoneris. Ap kuģi, tādas pat gaismas apspīdēta, klīda tā komanda, bija dzirdami izmisīgi saucieni palīdzēt, kaut gan tiem it kā nekas nedraudēja.

Salu pametušie bāku uzraugi savā īslaicīgajā prāta aptumsumā vainoja pārdabiskos spēkus. Ievērības cienīgs ir viņu viedoklis, ka nav iespējams dzīvot uz neskaitāmās kuģu katastrofās bojā gājušo kauliem, neiedzīvojoties psihiskās traumās, ka rēgi un spoki ir objektīva parādība no nepārtrauktā stresa ekstremālos apstākļos. Taču tā ir tikai neliela daļa no patiesā stāvokļa. Seibla salas fenomens jāmeklē tās smiltīs daudz dziļāk. Tas izriet arī no atskaites par tvaikoņa Manhaseta bojā eju.

Zirnekļa tīkls izstaro karstumu

Ekstremālajos apstākļos izdzīvojušie Manhasetas pasažieri un komandas locekļi apgalvo, ka, atrodoties drošā attālumā, redzējuši zaļganu, zirnekļa tīklam līdzīgu, mirdzumu, kas ieskauj tvaikoni. Šis tīkls spēja sagraut, apvērst, saliekt, pacelt un nolaist visu, kam pieskārās. Liecinieki tāpat atzīmēja, ka minētais zirnekļa tīkls, veicot tik lielu darbu, pilnīgi nemainīja gaisa temperatūru ap sevi. Tajā pat laikā visi, kas vēroja neparasto tīklu, ko salīdzināja ar neparasti izturīgu audumu, darbībā fiziski sajuta no tā strāvojošu karstumu. Kas attiecas uz termometriem, tad pilnīgi visi — spirta, dzīvsudraba, bimetāliskie un citi — rādīja vidējo reģiona temperatūru, tas ir, parādīja pavisam ne to, kas reāli notika.

Kā saprast šādu pretrunu? 1932. gadā vācu fiziķis Ginters fon Pols, ekspedīcijas sastāvā pabijis Seibla salā, izteica domu, ka no smilšu dzīlēm periodiski izlaužas kāds nezināms izstarojums. Vēlāk fiziķi Ervīns Hartmans un Maksimiliāns Kurī ar aparatūru fiksēja tīklu, ko veidoja tieši šādi stari, ko iedēvēja par telurģiskajiem. Noskaidrojās, ka šādu staru tīkli, kas postoši ietekmē visu dzīvo, savos mezglu punktos veido stabilas ģeopatogēnās zonas.

Seibla sala ir viena no visspēcīgākajām anomālijām pat citu anomālo parādību vidū. Pateicoties teorētiskajām iestrādēm un ar jaunākās paaudzes aparatūru veiktajiem pētījumiem, tas vairs nav apšaubāms. Ne velti Kanāda un ASV kopīgiem spēkiem Seibla salas plūstošajās smiltīs uzsākušas liela mēroga kompleksus pētījumus un eksperimentus ar telurģisko enerģiju, atvēlot tiem milzīgus līdzekļus.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas