Neticami, kā mainījusies Liepājas šosejas tantiņas dzīve pēc nokļūšanas Facebook

70 komentāri

Pirms kāda laika sociālos tīklus pāršalca smeldzīgs stāsts par kādu tantiņu, kas uz Rīgas-Liepājas šosejas tirgo zeķītes. Nesen pie viņas ciemos aizbrauca meitene, kas izplatīja šo ziņu, lai noskaidrotu, kā viņai sokas.

“Solīts – darīts!” – savā Facebook.com profilā raksta Liesma. “Esmu ciemos pie kundzītes, kas uzcītīgi sēž Rīgas–Liepājas šosejas malā un lūko notirgot pašadītas zeķītes.”

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

”Viņa bez tā vienkārši nevar!” nosaka vedekla, atmetot roku Ārijas kundzes virzienā. ”33 gadus nostrādājusi tirdzniecībā kā 06 konta grāmatvede, visu mūžu brīnumgaldautus adījusi, rakstus no galvas margojot. Viņa nevar mierīgi nosēdēt un skatīties, kā mēs te plēšamies.”

Ārijas kundze mēģina taisnoties. ”Meitiņ, ja es iesēdīšos – man beigas! 84 gadu vecumā nedrīkst sēdēt rokas klēpī nevienu mirkli! Ziemā ir visgrūtāk, kad sniegs un laukā iziet nevar. Tad es riņķoju pa istabu…”

FOTO

”Bet, mīļā! Šitie jaukie cilvēki! Es vai mēma no brīnumiem paliku. Izeju vienā rītā uz ceļa un ne attapties, kad pusstundas laikā 10 zeķu pāru! Citā dienā biju laimīga, ja vienas notirgoju. Bet te vienā rāvienā! Vedekla pārbijās, kad pusstundu pēc tam, kad mani pavadīja līdz ceļa galam, atnācu atpakaļ. Domāja – slikti palicis! Bet es saku – ātri jāada zeķes vēl! Visas iztirgoju.

Nākamajā dienā kundzīte piebrauc un saka – mēs jūs internetā redzējām! Apkampj mani un sabučo! Vai man dieniņ! Šito ļaužu mīlestību!

Nu dikti mēs jums pateicīgi esam. Citi gan saka, ka es ubagojot.. nu, ko es varu teikt. Vai tad tā ir ubagošana? Es nevienam virsū neeju un neko neprasu. Ne pašvaldībai, ne pilsētas domei, ne sociālajiem dienestiem. Divas acu operācijas un aknu operāciju esmu pārcietusi. Par visu samaksāju. Dēls agrāk mežā strādāja, labi pelnīja. Paņēmām kredītu, māju sakopām, lai var dzīvot kā cilvēki. Bet tad dēlam nelaime gadījās – muguras trauma un nu nekā. Var vien apsardzē sēdēt. Kredīts jāmaksā, alga maza, man pensija vispār nav, ko runāt. Tā mēs ar vedekliņu katru mīļu brīdi uz mežu – ogas, sēnes, puķītes, adām vakaros.

Vienu mani vairs nekur nelaiž. Kā es pirms desmit gadiem mežā apmaldījos! Nu, apjuku un vairs nesapratu, kur atrodos! No bailēm uzrāpos kokā! Lai kāds dzīvnieks man neuzbrūk. Atradu tādu ērtu staklīti zarā, iekārtojos, sēžu un gaidu, kad mani nāks meklēt. Kā tiku tai kokā, vēl tagad nesaprotu. Laikam stipras bailes bija. Tumsa jau nāca virsū. Dzirdu – dēla balss mani sauc: ”Mamm! Kur tu esi?” ”Kokā, kokā, dēls!” Nocēla mani zemē, sēnes dusmās aizmeta, mani pār plecu un ”šlepē” laukā no meža!”

Ar lielu mīlestību Ārijas kundze man zina stāstīt par katru no ģimenes – par ko strādā, kas ir aizraušanās. Bērni, mazbērni, mazbērnu draugi un draudzenes – visi darbīgi un atbildīgi cilvēki, katram sava dzīve, kurš Brocēnos, kurš Rīgā vai Saldū. Rodas sajūta – šajā ģimenē viens par visiem un visi par vienu!

”80 gadu jubilejā pagasts man 30 latu uzdāvināja,” Ārija saka lepni. Ņemšanās gan bija liela – jābrauc uz sociālo nodaļu pēc izziņas, tad uz pilsētu uz banku, ceļa izdevumi pašai un pavadonei. Nekas jau no tā daudz neatlika. Toties satiku daudz jaunu sieviešu, kuras arī pazinu. Stāv rindā pēc pabalstiem. Zinu, ka bērnu viņām nav…

Nebūtu man tā tuvredzība 16, tad jau vēl daudz ko varētu iespēt.

Gaidu, kad dēls no meža zarus atvedīs, iešu siet slotas. Cilvēkiem vajag. Un tagad man daudz draugu – tikai lai neņem ļaunā, ja kādu nevarēšu atpazīt, redzēt jau tikpat kā neredzu. Bērni man adīšanai un citiem darbiem speciālas brilles ar tādu ”uzparikti” sataisījuši. Cilvēkos gan ar to nevar rādīties.”

Uz atvadām apkampjamies, sabučojamies kā senas draudzenes. Siltas kafijas tase un Ārijas kundzes stāsts tik ļoti sasildīja, tik ļoti… Mājupceļš likās balts kā Ziemassvētku pasakā.

Paldies jums mīļie! Paldies, ka neesat vienaldzīgi – tas dzīpariņš no sirds uz sirdi ir tas, kas var mūs saturēt kopā un uz viļņa. Uz laba – cerīga viļņa.”

70 komentāri

TOP komentāri

  • Vita
    +42

    Vita

    Tāds pozitīvisms staro no šī raksta satura. Meitene, kura to ziņu izplatīja, ir ar zelta sirdi, bet no sirmās māmuļas staro dvēseles siltums. No tādiem cilvēkiem pasaule kļūst gaišāka. Ziemassvētku gaidās gribas atgādināt Imanta Ziedoņa skaisto vēlējumu:
    Gribas, lai baltā pasaulē
    balti sniegi snieg,
    Un pa baltiem lielceļiem
    balti cilvēki iet.
    Un, lai baltos cilvēkos
    baltas domas dzimst.
    Un, lai baltās darbdienās
    balti svētki ir.

    15.12.2015 18:16

  • Sany
    +29

    Sany

    Tāds gaišums no visa šī! Lai Dievs dod veselību kundzei!

    15.12.2015 16:36

  • sprosh
    +26

    sprosh

    Lai Jums veselība un spēks!

    15.12.2015 13:01

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas