Ko un kā bērnam stāstīt par Ziemassvētku vecīti?

0 komentāri

Gandrīz ikviens no mums bērnībā patiesi ir ticējis tam, ka Ziemassvētku vecītis ir īsts. Taču pienāk laiks, kad sastopamies ar skarbo realitāti – patiesībā Ziemassvētku vecītis nemaz nav tāds kā mūsu bērnišķīgajā iztēlē, viņam nepiemīt spēja apciemot visus bērnus vienā naktī, viņš ne vienmēr nokļūst pie bērniem caur skursteni un, iespējams, viņa nemaz nav? Bērna vilšanās realitātē var būt liela.

Kā rīkoties vecākiem, kā izskaidrot bērnam, kas ir vai nav Ziemassvētku vecītis? Vai ģimenē vispār uzsākt stāstu par Ziemassvētku vecīti? Uz šiem jautājumiem palīdzēs atbildēt klīnikas Premium Medical ģimenes un bērnu psiholoģe un psihoterapeite Inese Ruka.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Domu par Ziemassvētku vecīti iedzīvina vecāki un sabiedrība

Bērna domāšana attīstās pakāpeniski, un vecumā no 3-6 gadiem īpaši aktīva ir maģiskā domāšana. Šajā vecumā bērniem patīk, ka viņiem lasa pasakas, kurās var uzburt veselu pasauli, kam dzīvot līdzi. Pasakās galvenais varonis iet cīņā ar pūķiem vai cīnās ar raganām, savukārt, galvenajām varonēm meitenēm ir jāizlasa magoņu sēkliņas no zirņiem – bērns to uztver kā realitāti. Pasaka bērnam ir veids, kā augt un mācīties caur dzirdēto un iztēlē piedzīvoto. Mūsdienu pasaka mēdz atšķiries un tomēr arī tā darbina maģisko domāšanu, lai bērns augtu un viņa personība veidotos. Arī mīts par Ziemassvētku vecīti, kas eksistē mūsu sabiedrībā, ir pasaka. Pat, ja ģimenē saka, ka Ziemassvētku vecīša nav, sabiedrībā – bērnudārzā, skolā un citur Ziemassvētku vecītis pastāv. Tādā vai citādā ceļā Ziemassvētku vecītis ienāks bērna dzīvē. Tas ir stāsts, kuru mēs nododam no paaudzes paaudzē, tā ir skaista tradīcija.

Ziemassvētku vecītis kā brīnums, uz ko cerēt

Posms, kad bērns tic pasakām viņa emocionālajā attīstībā ir ļoti būtisks. Arī Ziemassvētku vecītis ir pasaka, kas ir sava veida simbols. Tā nav uzvedības regulācija tik lielā mērā kā motivācija pārskatīt savu uzvedību, piedomāt pie tā, lai gulta no rīta būtu saklāta, lai būtu paklausīgāks, lai meli neiezogas ikdienas saziņā un tamlīdzīgi. Vecīti nevajadzētu izmantot kā nosodījuma rīku, sakot, ja bērns slikti uzvedīsies, tad viņš atnesīs žagarus, vai nenesīs dāvanas nemaz. Labāk, lai Ziemassvētku vecītis paliek kā brīnums, uz ko cerēt. Patiesībā, ziema un Ziemassvētki ir laiks, kad garajos vakaros arī pieaugušie vairāk lasa un atgriežas pie iekšējiem jautājumiem, šis ir piemērots laiks, lai atkal atrastu kontaktu ar sevi un pārskatītu savu rīcību un uzvedību.

Pieaugšana ir neizbēgama, un katra bērna dzīvē pienāk laiks, kad viņš sastopas ar skarbo realitāti – Ziemassvētku vecītis nav īsti tāds, kādu es viņu esmu iztēlojies, vai viņa nav vispār. Cik traumējoša ir šī realitāte bērnam, un kā rīkoties vecākiem, psiholoģe skaidro:

”Jebkurā situācijā vislabāk ir aprunāties ar bērnu. Bērns, saprotot, ka viņš ir ticējis kam izdomātam, jūtas vīlies, un viņš šo vilšanos iztulko atbilstoši savam attīstības posmam. No otras puses, mums jāsaprot, ka viņš šajā brīdī pieaug. Viņš daudz labāk apzinās sevi un pasaules likumsakarības, viņš ierauga, ka pasaule mēdz būt citādāka kā mēs to vēlamies un ne vienmēr var dabūt kāroto.

Pieaugšana notiek dažādās dzīves situācijās, ne tikai Ziemassvētkos. Brīdī, kad bērns sāk iet bērnudārzā vai skolā, apkārtējā vide mainās, līdz ar to viņš zaudē daļu no tā, kas ir bijis iepriekš. Piemēram, kad bērns sāk iet skolā, sākas jauni pienākumi un atbildība atbilstoši bērna vecumam, viņam vairs nav tik daudz bērnišķīgas spēlēšanās, viņš sāk mācīties, kļūst pieaugušāks. Līdzīgi ir brīdī, kad zūd ticība Ziemassvētku vecītim – bērns pieaug, reizēm ar vilšanos, caur asarām un dusmām. Šajā brīdī vecākiem ir jābūt blakus un jāskaidro bērnam – tas, ka tu tagad zini patiesību, parāda, ka esi paaudzies.”

I. Ruka uzsver, ka Ziemassvētku stāstā nav nekā tāda, kas bērnam var nākt par sliktu. Ticība Ziemassvētku vecītim zināmā mērā ir ticība tam, ka, ja mēs kaut ko no sirds vēlamies, tas piepildīsies, tā ir ticība brīnumam un visam labajam, ko ir jauki nezaudēt arī tad, kad esam pieauguši, jo tajā mēs smeļamies spēku un optimismu ikdienai.

Psiholoģe aicina neaizmirst, ka Lapzemē Ziemassvētku vecītis patiešām dzīvo. Mēs visos vecumos drīkstam rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim un ticēt brīnumiem.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas