Kalnu ultramaratonists Mārtiņš Zvīdriņš par skriešanu virs mākoņiem, melošanu sev un brunetēm

0 komentāri

Ja “ieguglē” viņa vārdu, internets ir pilns ar intervijām, kurās stāsta, kāpēc dara tieši TO! Viņš gribējis pierādīt, ka arī spēj kaut ko dzīvē sasniegt… Katrs no mums to saprot citādāk. Šis kungs ar to saprot – noskrienot vairākus kalnu maratonus, kā arī pats radot profesiju, kāda vēl pirms tam nav bijusi Latvijā un, iespējams, pat visā pasaulē. Istabas vidū turpina ceļot, un šoreiz esam tuvāk mākoņiem ar Rīgu aiz muguras, jo pie manis ieradies kalnu maratonists jeb mākoņskrējējs un sajūtu inženieris – Mārtiņš Zvīdriņš!

Brīdī, kad tapa šī intervija, līdz viņa startam Japānā, skrējienam apkārt Fudzi vulkānam, kur jau reiz ir viesojies, bija palikušas 176 dienas. Šodien, 19. maijā, tās jau ir vairs tikai 129 dienas. Ar viņu parunājāmies par kalnu maratoniem, cīņām ar sevi un arī meitenēm.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
Kas ir kalnu maratons?

Tā ir ļoti gara distance, līdz pat 220 kilometriem un var atrast arī garākas. Tā ir distance, kurās cilvēkam jāpārvar ļoti lieli augstuma metri, kas ir ilgstošs stāvums, kā arī krasas laikapstākļu maiņas – var piedzīvot lietu, miglu, sniegputeni, diezgan spēcīgu vēju. Tad, protams, ir nogurums, neaprakstāms nogurums, kas rodas tajā brīdī, kad divas diennaktis no vietas virzies uz priekšu, un tad attiecīgi arī miega bads. Tāda kombinācija ir rasols no visa, ko vari iedomāties, samet kopā un ej cauri!
Kāpēc to daru? Esmu sapratis, ka caur šiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem es ļoti labi sevi iepazīstu. Tajos stresa apstākļos skrējiena laikā lielu daļu laika sanāk pavadīt tādā kā panikas zonā. Kad nonāc atpakaļ zemes, uz lietām skatos daudz mierīgāk. Pieņemsim, iedomājies skatu – tu esi visu nakti skrējis cauri tumsai, kāpis augšā pa klintīm, skrējis pāri ledājiem un tuksnesim, tad esi kaut kur augstu virs mākoņiem un redzi, kā saule uzaust virs mākoņu segas. Tad apstājies, skaties uz to un saproti, ka šā mirkļa dēļ ir vērts dzīvot. Tā sajūta, kas tevī ielīst, ir neaprakstāmi “kruta”! Tādu “nano” brīžu dēļ es arī to daru. Un, teiksim, tad, kad nonāku atpakaļ uz zemes, ar to, ko esmu ieguvis, parasti dalos ar cilvēkiem. Tās parasti ir pārdomas un skatījums uz dzīvi. Alpīnisti parasti saka, ka kalnos cilvēki paliek īsti, tur ir tā īstā esence, bet šeit mēs īstenībā aizraujamies ar tādām mazām, nebūtiskām problēmām. Šie skrējieni man atver acis. Es to daru tāpēc, ka jūtos labi – tas mani piepilda. Tāpat kā mākslinieks glezno gleznu vai rakstnieks raksta grāmatu, es jūtos labi, kad virzos pa mākoņiem.

FOTO

Cik kalnu maratonu Tev jau bijuši un cik vēl ir priekšā?

Es neesmu baigi daudz kalnu maratonos piedalījies. Varbūt kādos desmit – tas galīgi nav daudz! Es tā riktīgi azartiski ar to nodarbojos kādus divus gadus.

Bet Tavam vecumam?

Manam vecumam tas laikam ir pietiekami labi! Kad šis gads iesākās, janvārī sev izvirzīju trīs lielus mērķus, tikai trīs mērķi visam gadam – pirmais bija apskriet apkārt Gaismas pilsētai, Honkongai, otrais ir atgriezties akmens tuksnesī un apskriet apkārt Fudzi vulkānam, izdarīt to, ko neizdarīju pirms diviem gadiem, un trešā lieta ir uzrakstīt grāmatu, ko es ļoti aktīvi daru.

Foto: Reinis Brūvelis

Foto: Reinis Brūvelis

To visu Tu gribi izdarīt pa vienu gadu?

Jā, manuskriptu gribu dabūt gatavu līdz decembrim. Tieši pirms diviem gadiem ap šo laiku biju Japānā un mēģināju apskriet apkārt Fudzi vulkānam – 161 kilometrs, 9000 augstuma metri, kas apmēram ir ekvivalents kāpienam 27 televīzijas torņos augšā un lejā. Toreiz man neizdevās, pēc 37 stundām distancē 121. kilometrā izstājos ar ļoti smagām veselības problēmām. Šoreiz es plānoju atgriezties un izdarīt to līdz galam.

Pilna VIDEO intervija!

Tu esi stāstījis, ka dari to visu, lai dzīvē sasniegtu kaut ko vairāk. Ko vispār nozīmē sasniegt dzīvē vairāk?

Katram no mums tā mēraukla ir cita. Es, piemēram, domāju par to, kas pēc manis paliks, kad vairs nebūšu – vai paliks vienkārši tukša darbavieta vai tiks uzcelts piemineklis, vai paliks kaut kas tāds, kas liks man dzīvot mūžīgi. Es plānoju palikt mūžīgs, uzrakstot grāmatu, kuru lasot, cilvēkiem šķitīs, ka es viņiem to stāstu un īstenībā neesmu nekur pazudis. Tā kā man ir plāns kaut ko sasniegt dzīvē, aiz sevis atstājot kaut ko paliekošu, kas turpina strādāt un darboties. Tas ir tas, ko man nozīmē kaut ko sasniegt. Bet, kā jau teicu, katram no mums ir citādi.

Kalnu maratons nav vienīgais, ar ko Tu nodarbojies! (Smaida.)

Nu jā, ir vēl šis tas! (Abi smaida.)

Ko nozīmē sajūtu inženieris?

Mans darbs… Tas pat īsti nav darbs, tas ir mans dzīvesveids.

Foto: Krists Afanasjevs

Foto: Krists Afanasjevs

Pazīstot Tevi, Tu vispār nestrādā!

(Abi smejas.) Tā ir! Es dzīvoju, nestrādāju, bet izbaudu! Es esmu sajūtu inženieris. Ko tas nozīmē? Man ar vēl deviņiem izciliem biedriem ir tāda organizācija – mēs paši to dēvējam par ordeni. Tā bruņinieku laikos bija tāda kā apvienība, kas balstījās uz stingriem, ideoloģiskiem pamatiem un disciplīnu. Ārpasaulei tas ir tāds slēgts pasākums. Mums ir Baltā Kalna ordenis, kā arī saucas šī organizācija.
Mēs esam sajūtu inženieri – klasifikatorā šādu profesiju nav iespējams atrast, jo tas ir jaunums, ko esam ieviesuši. Mēs konstruējam sarežģītas, specifiskas situācijas, uzdevums, mākslīgus piedzīvojumus, kas no cilvēkiem izvilina viņu visapslēptākās bailes. Mēs viņus mokām. Tā kā metālu rūda, tā mēs rūdām cilvēkus, caur emocionāliem un fiziskiem pārdzīvojumiem. Tas ir analogs tam, ko daru kalnos. Viss sākās ar to, ka es skrēju kalnu maratonu, kurā pārbaudīju sevi līdz limitiem, “pušoju” sevi pāri visām robežām. Kad esmu nonācis uz zemes, tad varu tā mierīgi apsēsties un pārdomāt visu, apzināt savas robežas un saprast, ka es vēl ne tuvu neesmu tām nonācis. Laiks attīsta, kļūstu spēcīgāks kā instruments, jo es sevi pazīstu labāk. Tad izveidoju organizāciju, kurā atlasīju cilvēkus spēj turēt man līdzi un pat vēl vairāk darīt! To, ko esmu piedzīvojis kalnos, šeit, uz zemes cenšamies mākslīgi radīt, lai cilvēkiem dotu šo sajūtu – iespēju sevi mainīt caur piedzīvojumiem.
Mēs atdzīvinām senus stāstus, piemēram, Nāves salas leģendu, zudušo dzelzceļu stāstu. Tie ir stāsti no vēstures un ļaujam cilvēkiem viņus izdzīvot. Tā kā Nārnijas hronika – mēs cilvēkus vilinām tajā skapī iekšā. (Smaida) Tuvākais, kas mums paredzēts, būs Kolka – Dubulti pārgājiens – tas mums pašiem ir dzimšanas dienas pasākums. Būs šerpi – gandrīz 140 kilometri, kas cilvēkiem būs jāveic nepilnās trijās diennaktīs, ejot gar Latvijas skaistāku jūras piekrasti.

Foto: Krists Afanasjevs

Foto: Krists Afanasjevs

Šķiet, šo jautājumu raidītu Tavā virzienā es vēl neesmu dzirdējis. Neiedziļinoties Tavā privātajā dzīvē, kādas meitenes Tev patīk?

Meitenes? (Domā.) Laikam jau tādas, kas ir uz viena viļņa ar mani. Kuras nedomā tikai par materiālām lietām, bet tādas, kas saprot, ko nozīmē, piedzīvojums. Kuras, zina, kā izskatās elpa, un ko nozīmē, kad nonāc panikas zonā. Tādas, kuras ir gatavas nakts vidū doties uz Rietumu molu viļņos, un viņām tas šķiet – awesome! Man vispār patīk cilvēki, kuri zina to sajūtu, ka esi dzīvs. Protams, sportiskas! Bet, ja man jautāsi par matu krāsām – tas atkarīgs no garastāvokļa.

(Abi smejas.) Kāds Tev tagad ir garastāvoklis?

Diezgan labs!

Tas nozīmē?

Droši vien brunetes! (Abi smejas.)

Foto: Reinis Brūvelis

Foto: Reinis Brūvelis

Kāds Mārtiņš Zvīdriņš bija 12 gadu vecumā?

(Domā.) Ām, es domāju, viņš nedaudz spēlēja klavieres – reizi nedēļā. Bija ļoti labs klavierskolotājs! Man liekas, skolā viņš bija tāds baigais “bosiks”. Zini, kādi ir tie mazie “gangsteri”? Nu, tāds apmēram! Mazais “dūzis”. Kā jau mēs visi tajā vecumā, dejoja tautiskās dejas. Bet, es teiktu, diezgan parasts.

Šajā brīdī mēs esam nonākuši pie mana fināla jautājuma…

ok, sit!

Kurš melo labāk, vīrieši vai sievietes?

(Domā.) Kurš melo labāk? Slīpētākais! Kuram lielāks “skils”!

Kāda Tev bijusi pieredze?

Melošanā? Kā Tev liekas?

(Smejas.) Pastāsti, es nezinu!

(Iesmejas.) Oooj, man liekas, es esmu tāds melis, vienkārši kosmisks!

Sadzīvē vai darbā?

Pret sevi! Zini kā, ja esi pret sevi atklāts, tad nav nevienam jāmelo. Tas jau vienalga, cik daudz reižu dienā melo, bet galvenais ir, ka Tu melo sev! Un es laikam esmu no tiem, kas ļoti sev melo, bet tagad cenšos to visu labot, tikt ar to visu galā! Vienā brīdī sapratu, ka, melojot un mānot sevi, tā dzīvot nevar!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas