Kā latvieši uz Somiju devās ziemeļblāzmu meklēt

3 komentāri
Kā latvieši uz Somiju devās ziemeļblāzmu meklēt
Foto: Artūrs Martinovs

Šiem puišiem nepatīk doties uz Antalju un zvilnēt pludmales krēslos karstā laikā. Viņi meklē kaut ko vairāk – piedzīvojumus. Vēl labāk, ja tie paši pie viņiem atnāk. Februāra sākumā Andris, Ģirts, Artūrs un Džonijs devās uz Somiju medīt ziemeļblāzmu aiz polārā loka. No ceļojuma viņi atgriezušies makten laimīgi, bet, tikai uzveicot sevi, viņi tika pēc kārotā, jo Somijas bargā ziema bija gatava viņus uzveikt.

Stāsta galvenie varoņi

Ja nav laika un vēlaties izlaist stāstu, tiekot uzreiz pie ziemeļblāzmas bildēm, rullē uz leju! :)

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
  • Artūrs ir 26 gadus vecs fotogrāfs, kuram, kā viņš pats saka, rokas aug no pareizās vietas. Aizraujas ar velobraukšanu, elektroniku un mūziku.
Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

  • Andrim ir 28 gadi, kurš savu iztiku pelna, vadot dažāda veida projektus, taču par biroja žurku viņu grūti nosaukt, jo ārpus darba patīk darīt visu, kas saistīts ar aktīvo atpūtu, izņemot skriešanu. To viņš nevar ciest! Ziemā mēdz uz lāpstas nošļūkt pa Siguldas kamaniņu trasi, bet vasarā viņu var meklēt kādā mežā, kur ar kādu grupiņu noteikti dodas pārgājienā.

Arturs Martinovs-5897

  • Ģirtam šogad apritēs 25 gadi. Jau ilgus gadus strādā par bārmeni. Aiz sava niknā sejas apmatojuma slēpj lāga dvēseli. Brīvajā laikā šad un tad patīk uzņemt kādu bildi, kā arī aizraujas ar tiem pašiem pārgājieniem un būšanu brīvā dabā.
Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

  • Jens “Džonijs” Kreiers ir vienīgais nelatvijas pārstāvis šajā kompānijā. Šis 30 gadus vecais kungs jau vairākus gadus dzīvojas Latvijā, uzturot šeit nelielu IT firmu. Agrāk apceļojis visu Eiropu, dažādās pilsētās strādājot par bārmeni un/vai bāra menedžeri.
Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Starts

Ir 1. februāra agrs rīts. Cauri alkohola nomāktajiem stāviem pa Vecrīgu kluba Pulkvedim neviens neraksta virzienā ripo universāls BMW ar trim cilvēkiem tajā, lai “savāktu” ceturto biedru. Pusreibonī un džinkstoņu ausīs no skaļās mūzikas, aizslēdzot pagrabu un pašu bāru, Ģirts iepako savas mantas blakus pārējiem, iesēžas mašīnā, kur diezgan drīz arī “atlūst”. Pie stūres pirmais ir pielikts Andris, bet viņam blakus – vācietis, kuru visi dēvē par Džoniju. Viņš kā vienīgais šajā braucienā tika uzreiz pie divām iesaukām. Viena no tām – Johnny the f*cking navigator, bet pie otras mēs vēl nonāksim stāsta gaitā. Puišiem priekšā ir aptuveni 1600 km garš ceļš, kuru viņi veica 25 stundās, ieskaitot pārcelšanos ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem. “Pirmais posms aiz Helsinkiem bija ekselents, liela šoseja. Būtībā tā kā Jūrmalā,” atceras Andris. “Bet pēc tam lēnām šoseja pārtop divās šaurās asfalta līnijās, kurās jāiespraucas ar auto. Izbrauc ārpus tām un jūti, kā sāk “staigāt” mašīna. “Pa lielam”, jo tālāk, jo trakāk,” stāsta Ģirts. “Aiz polārā loka asfalta jau vairs nav, bet viss “pa lielam” ir blietēts sniegs.”

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Taču ledainais, sniegainais, vienā vārdā sakot, tipiskais Somijas ceļš ne tuvu nebija trakākais piedzīvojums, ko puiši pieredzēja vēl tikai turpceļā. Pēc veselas nobrauktās dienas Andri nomaina Ģirts, kurš ir otrs šā pasākuma šoferis. Tajā brīdī laukā valda necaurredzama tumsa, vienīgais gaismas avots nāk no automašīnas lukturiem. “Skatos tālumā, cik nu tas iespējams, un redzu, uz ceļa ir kaut kas milzīgs. Braucu tuvāk – alnis! Un ne jau viens. Viņš vienkārši bija vienīgais, kurš ar visām četrām stāvēja uz ceļa. Tad aiz viņa bija viens, un, braucot tuvāk, no tumsas iznirst vēl viens. Visi trīs tādi milzeņi! Tas viens stāvēja manā joslā un nācās viņu apbraukt, bet, ja viņš sāktu skriet, būtu dir*ā! Braucu garām un skatos uz viņu, pie sevis murminot, nekusties, nekusties, nekusties…” smejoties atceras otrs šoferis. Nākamos kilometrus, puisis nenoliedz, nobraucis ar trīcošām rokām.

Džonijs, kurš, kā jau navigators, joprojām atradās blakus šoferim. “Viņš pēc ilgāka laika jau sāka redzēt lietas,” smejas Andris. “Es uz ēnām skatījos vēl nākamās divas stundas,” sarunā iesaistās arī vācietis. “Ceļu no abām pusēm skāva piesniguši koki. Es biju tā pārguris, ka vienā brīdī visur sāku redzēt suņu sejas.”

Neskaitot kāju staipīšanas, pīpēšanas un čurāšanas pauzes, pirmajā oficiālajā miestā uzreiz aiz polārā loka – Rovaniemi, kas atrodas tieši pie Lapzemes ciemata, puiši ilgās braukšanas delīrijā nolēma mazliet izklaidēties. Kādā no stāvlaukumiem, pārbaudot sava auto spēku, pāris reizes apmeta “saulītes”. Ņemot vērā, ka BMW pārpildīts ar mantām, rezultāts ir diezgan atzīstams.

“Ir 6.00 no rīta, mēs lēnām tuvojamies hostelim, bet “iečekoties” mēs tur varam tikai no pulksten 12.00, jo tīri fiziski viņiem nebija mūs, kur atstāt. Tad ir salīdzinoši lielāka pilsēta – Inari, kas atrodas aptuveni 40-50 kilometru attālumā, bet vieta, no kurienes mēs gribējām startēt savu gājienu, ir vēl nedaudz citur. Mums sanāca tāds kā Bermudu trīsstūris,” stāsta Ģirts. Inari pilsēta viņiem kalpoja kā vieta, kur ieturēt brokastis un iedzert rīta kafiju. Kamēr tika gaidīta atļauja ievākties pirmajā naktsmītnē, puiši devās izlūkos uz vietu, no kurienes viņi gribēja sākt savu pārgājienu uz apmešanās būdiņu. Tur bija paredzēts uzturēties trīs dienas, lai noķertu to, pēc kā braukuši – ziemeļblāzmu.

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Hostelis ar nosaukumu Etusivu atradās nekurienes vidū – aptuveni 25 kilometrus aiz miesta ar nosaukumu Kāmanena, vietā, kas saucas Giellajohka. Šis neilgais ceļš ne par ko neliecināja, ka tuvākajā laikā gaidāma kāda dzīvība līdz brīdim, kad labajā pusē atausa vairākas mājiņas, paverot kempingu, kas vasaras sezonas laikā domāts makšķerniekiem. Veiksmīgi sagaidījuši savu pirmo mājvietu, vīri nakti no 2. līdz 3. februāra agram rītam paliek tur. Plānotā laika – 9.30 – vietā ceļinieki pie Inari ezera ieradās ap pulksten 11.00. Viņiem priekšā ir 10 kilometru pārgājiens līdz būdiņai. Iepriekš tika kalkulēts, ka to distanci varot veikt četrās līdz piecās stundās, bet Somijas bargā daba viņus pārsteidza nesagatavotus…

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

No smaida sejā līdz cīņai ar sevi

Kungi uz ziemas pārgājienu bija ieradušies ļoti improvizētā ekipējumā. Katram kā nu sanāca – bija sarkanās Rimi ragavas, kur salikt visas līdzi paņemtās mantas, kas beigu beigās katram sniedzās gandrīz līdz galvai, kā arī sākot no biezas jakas un armijas zābakiem un beidzot ar normāliem trekinga zābakiem, pārgājiena biksēm, bahilām, sniega kurpēm, trekinga nūjām un palielām mugursomām. Protams, arī pārtikas krājumi. Viņi rēķinājās, ka “pīpēdami” ceļu varēs veikt aptuveni piecās stundās. Uzkāpjot uz ezera, uzreiz bija skaidrs, ka viegli nebūs, jo sniegs bija līdz ceļiem, tā augškārtā ir sprīdi bieza sērsna un, neskatoties uz to, ka pirms neilga laika tajā vietā bijis pat -38 grādi pēc Celsija, vietām ir pat ūdens. Tieši šis fenomens arī sagādājis piedzīvojumu meklētājiem lielākās problēmas. “Kamēr ūdenim ej pāri, tikmēr ir ok! Tiklīdz kaut uz mirklīti apstājies, visas sniega kurpes kļūst slapjas, un jau nākamajā solī tas viss ir sasalis!” skaidro Ģirts.

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Viņus praktiski visā ceļā pavadīja drēgns vējš, taču sākumā šķita, ka viss būs kārtībā! “Reāli tā ir pavisam cita iešana, jo neviens neapzinās, kādā ātrumā mēs pārvietojāmies. Mums uz visiem līdzi ir 1,5 litrs siltas tējas, katram kaut kādas divas dubultās sviestmaizītes un riekstiņi,” izskaidro Andris. Tā pagāja pirmās trīs stundas, kur, kā viņš teica, viss ir fine! Tad vīri sāka apjaust, ka patiesībā nemaz neiet tik ātri, cik cerēts. “Nu, esam kādu laiku jau gājuši, viss ir zaj*bis! Tad jau jāpaskatās, cik tālu esam. Paņemam karti, novērtējam distanci, un… bļ*****ģ, cik tālu vēl jāiet! Tajā brīdī pat vēl bijām vietā, kur teorētiski varētu griezties atpakaļ.” Taču tas bija zem viņu pašlepnuma, un ceļš tika turpināts. Aptuveni pusceļā puiši sāk saprast, ka paliek ļoti grūti – zābaki vietām jau ir slapji, kamanas regulāri gāžas, vējš ir pastiprinājies. “Ar sniega kurpēm kājās vienā brīdī palika sasodīti kaitinoši. Protams, tā ir vieglāk, bet katram aiz muguras ir 20 kilogrami, kas pēc katriem diviem soļiem pavelk vienu atpakaļ, un vēl aptuveni pusotrs kilograms smaguma klāt uz katru kāju no sniega, kas sakrājies zem tām,” piebilst navigators.

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Tagad sākas lielākais piedzīvojums, jo Andrim vienā brīdī saplīst ragavas. Kamēr viņš Ziemeļpola vidū mēģina sataisīt savu ekipējumu, Džonijs ar Ģirtu jau pagājuši uz priekšu, taču apstājušies, lai pagaidītu pārējos, jo Artūrs palicis ar Andri. Stāvot, nekustoties un gaidot, paliek arvien saltāk. Sagaidījuši visus, kompānija dodas tālāk, bet nepagājuši ne simts metrus, cilvēks, kurš pēc šī atgadījuma ieguva iesauku Johnny the Cold!, apstājās un viss – no galvas līdz kājām – sāka trīcēt. “Mēs bijām tikai drusku pāri pusceļam tajā brīdī. Bija divi varianti – saucam kādu, lai mūs vāc prom no turienes, bet, kas to zina, kad tas vēl būs, jo mums nebija ne jausmas, cik tālu atrodas tuvākie glābēji. Viņi brauks ar helikopteru, sniega moci, ziemeļbriedi – mēs neko nezinājām! Otrs variants – viņu vajag ātri papildus saģērbt!” Andris apstāstīja vācieša glābšanas misiju. Ģirtam bija viena lieka jaka, uz visiem tika sameklēti vēl vieni cimdi. Tādā veidā uz Džonija ķermeņa tika sapuzlēts papildu apģērbs, lai tas sasiltu.

“Man prāts pārstāja darboties. Ik pa laikam velkot nost cimdus, pirksti vairs nesasila, un aukstums izplatījās pa visu ķermeni. Viss, ko es domāju, bija – auksti, auksti, auksti! Tas varētu būt šoks no sala. Bet pēc tam, kad džeki mani saģērba vēl siltāk, pēc 10 minūtēm man viss bija pilnīgā kārtībā,” atceras Džonijs. Bet tas vēl nebija viss. Ģirts, kā viņš pats saka, iepriekš ir daudz vazājies pa neapdzīvotām vietām, bet šī esot bijusi pirmā reize, kad viņam piezagusies bezpalīdzības un izmisuma sajūta. “Okej, mums bija kaut kādi foliji un ziemas guļammaisi, lai varētu sasegt otru, bet tā pašiem būtu baigā jeb*ņa, jo, draugi, atvainojiet, bet tajā brīdī bez cimdiem kaut ko darīt ir neiespējami. Un kamēr mēs to visu izdarītu, plus vēl sagaidītu glābējus, mēs paši jau būtu tādi paši. Tad ir tas brīdis, kad saproti – atpakaļ iet vairs nav jēga, mums nav ne jausmas, pēc cik ilga laika atbrauktu glābēji, un ir vienkārši jāiet uz priekšu, un jātiek līdz tai sūda būdai, bet viņa ir tālu, viņa ir f*king tālu!”

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Papildus visam piedzīvojumu meklētājiem virsū sāka mākties arī tumsa, taču tā, kā vēlāk izrādījās, nebija problēma, jo sniegs pat naktī palīdz redzēt gandrīz tikpat labi kā dienā. Pie apvāršņa parādījusies arī saliņa, kas, spriežot pēc kartes, varētu būt īstā – Kāhkusari. Taču tie tomēr vēl ir daži simti metru, kas šajos apstākļos ir moku pilni – Artūram diezgan manāmi sākusi sāpēt kāja, bet Andris jau otro reizi gribējis pilnībā padoties. “Ieslēdzām “cirvīti” un vienkārši “dūrām” uz priekšu! Tajā brīdī šķita, ka sākam bez maz vai skriet!” atceras Ģirts. Nonākot līdz būdiņai, piedzīvojuši nelielu dzīves orgasmu, vīri saprot, ka to par būdiņu nemaz nevar nosaukt – tā bija guļbaļķu mājiņa ar Jotul krāsniņu un divām divstāvīgām lāvām, kā arī mazo gāzes plītiņu ar gāzes balonu un pat kaut kādiem traukiem. “Nonākot galā, vienīgā doma, kas bija galvā – Tu dzīvosi!” ar zināmu nopūtu novelk Andris. “Protams, sākumā temperatūra tur neatšķīrās no āra temperatūras, bet tur nebija vēja un tur nekur vairs nebija jāiet! Beigās mājiņu iesildījām tā, ka varēja mierīgi gulēt “apenēs”.”

Kāhkusari būdiņa – ziemas paradīze piedzīvojumu meklētājiem

Foto: Artūrs Martinovs

Foto: Artūrs Martinovs

Viņus pārsteidza ne tikai iedzīve, ko piedāvāja viņu izvēlētā mājvieta, bet arī apkārtne – laipa ezerā, sausā tualete, kas principā ir kā vēl viena mājiņa, kā arī vasaras nojume, kurā Ģirts ar Andri vienā no trim naktīm veiksmīgi notestēja savus ziemas guļammaisus. “Tas bija tāds vairāku ēku komplekss, kur arī trīs dienas dzīvojāmies – notīrījām jumtu, lēcām milzīgās kupenās, kā arī apstaigājām salu, kur vietām sniegs bija līdz “kulei”.” Pirmās divas dienas bija apmākušās, bet, neskatoties uz to, vīri lieliski atkopās no pārgājiena, baudīja ziemas priekus un, galu galā, savas brīvdienas, bet viena lieta tomēr pietrūka, jo mokošs pārgājiens nebija īsti tas, pēc kā viņi brauca.

Ziemeļblāzmas medības – veiksmīgas!

Kā jau latviešiem pienākas, tika izcirsts arī āliņģis, bet trešās dienas vakarā iekurts ugunskurs pie ezera. Izrādās, tā esot bijusi arī vienīgā skaidrā nakts, ko konstatēja Artūrs, pametot galvu augšā: “Eu, zvaigznes! Jāiet pabildēt!” Mistiskā kārtā kādas 2-3 stundas tieši virs vietas, kur mūsu varoņi dzīvojās, bija paklīduši mākoņi, un tad vienā brīdī sākās ziemeļblāzma. “Nenormāli priecājāmies, jo tas tomēr bija tas ķeksis, pēc kā vispār braucām. Un tad sapratām, – viss ir lieliski, un pārējais jau ir poh*j!” smejoties atzīst Ģirts.

Trīs dienas aizvadītas, aiz muguras kārtīgs piedzīvojums, mērķis, kāpēc vispār tika braukts, ir sasniegts. Vēl vienu pārgājienu viņi nebija gatavi veikt: “Ķermenis jau “gļukoja”, jo bija nenormāli milzīga slodze. Varbūt bez mantām būtu tikuši līdz turienei, bet arī nebija garantijas,” stāsta Ģirts. Viņi sarunāja transportu, kas Somijā ir diezgan izplatīts līdzeklis, kā pārvietoties šādās vietās un reizēs – sniega mocis ar piekabi, kuri ir daži sēdekļi. Un posmu, ko viņi ar mokām un milzīgiem sevis izaicinājumiem gāja 9 stundas, ar Safari transportu veica 20 minūtēs…

Bildes no visa piedzīvojuma

3 komentāri

TOP komentāri

  • Inga
    +6

    Inga

    Uhh, labais!

    26.02.2015 12:01

  • Ilona
    +5

    Ilona

    Super, tadi malaci. Iedvesmojosi un aizraujosi;) Priecajos par Andri un vina cela biedriem:)

    26.02.2015 02:06

  • Rēzija
    +1

    Rēzija

    Ja labais

    20.03.2015 19:19

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas