Četru latviešu atvaļinājums, 3 daļa: velorikšas, Lielais Ķīnas mūris un galu galā – kā garšo suns!?

Kārlis Ķilkuts

Autors: Kārlis Ķilkuts

Savā ziņā gudrākais cilvēks uz zemes.

0 komentāri

Nākamreiz, kad gribēšu rakstīt ceļojuma aprakstu, klāt tam sēdīšos uzreiz, citādi – jo vairāk laika aizrit, jo vairāk detaļu sāk paplēnēt no atmiņas. Šoreiz gan esmu ticis cauri sveikā un uztapinājis aprakstu arī par mūsu ceļojuma patieso galamērķi – Ķīnas galvaspilsētu, Pekinu. Piebildīšu, ka šī nav pēdējā daļa!

Bez alkohola un kaulēšanās – nekādi

Pekinā ielidojām 5. jūnijā ap trijiem naktī. Pēc 10 stundu lidojuma nebija īsti skaidrs, vai neērtā gulēšana, vai arī alkohola patēriņš lika mazliet justies kā izmestam no laivas, jo teikšu pavisam godīgi un zinu, ka daudzi man piekritīs, – bez “graķīša” tās daudzās stundas lidmašīnā izturēt ir ļoti grūti. Taču visi priecīgi, optimistiski, tikai mazliet noguruši.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Arī šeit jau pie pašas lidostas izejas taksists piedāvā savus pakalpojumus par astronomisku summu – 600 juaņām. Tie ir aptuveni 90 eiro, ko, protams, atkal mūsu kaulēšanās meistars jeb sencis, kā mēs ar Edi viņu iesaucām, Sergejs, visai ātri nolaiž pieņemamā līmenī (cik nu pieņemami vispār ir iespējams dabūt tik vēlā nakts stundā). 200 viņu vietējās kapeiciņas jeb gandrīz 30 eiro samaksājam par to, ka viņš mūs aizved līdz Tjaņaņmeņas laukumam. Tur jāsāk “štukot”, ko iesākt tālāk, jo tajā brīdī ir tikai pieci rītā, un līdz laikam, kad varam ievākties mītnē, jāgaida vēl aptuveni septiņas stundas. Nu neko, dosimies aplūkot vienu no lielākajiem pilsētas laukumiem pasaulē. Mums vēl nebija ne jausmas, kas mūs tur sagaida…

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Jutāmies kā zoodārza apskates objekti

Ceļā uz Pekinas centru taksometra vadītājs mums iegrieza pamatīgu ballīti, atrādot, visticamāk, pašlaik aktuālos vietējos “klubņikus”, kas tajā brīdī mūsu četrotnei tīri labi gāja pie sirds. Ripojam, ripojam un aizripojam līdz Tjaņaņmeņas laukuma ielas pretējai pusei. Tur paspējam iegādāt aizdomīga paskata brokastis, kas sastāv no ceptas olas un apšaubāmas kvalitātes gaļas (runājot, ka tā bijusi vista…). Dodoties pazemes gājēju tunelī, sastopamies ar to, kas mūsu Ķīnas ikdienā kļuva par normālu lietu – ejot gandrīz ikvienā sabiedriskas nozīmes vietā, – vienalga, vai tā būtu metro līnija, muzejs vai parks – gatavojies nodot savu bagāžu. Drošība pirmajā vietā, un ikviena soma jāizlaiž cauri rentgena aparātam. Pārbaude gan nenotiek tik ilgi kā lidostā, kas ļauj pie tā pierast. Ierodoties izslavētajā laukumā, iesākumā nevarējām saprast divas lietas – kādēļ tik agrā rīta stundā šeit ir tik daudz cilvēku, un kāpēc viņi visi uz mums tā skatās.

FOTO – piedzīvojumi Pekinā

Tikuši cauri pūļiem, atrodam vietiņu, kur nomest mantas un piesēst (uz mūsu somām, jo visos 440 tūkstošos kvadrātmetru nav NEVIENA soliņa), lai izdomātu, ko iesākt tālāk. Bet tas īsti nebija iespējams, jo sākām piefiksēt, ka laukuma apskatīšana sabraukušajiem bērnu simtiem palikusi otrajā plānā, jo viedtālruņi un citas ierīces nu jau diezgan nekaunīgi tiek vērstas mūsu virzienā. Patiesi nepārspīlēju – ap mums sastājās vairāki desmiti interesentu un vienkārši bildēja. Tas viss beidzās ar to, ka nevarējām no viņiem atkauties, jo gandrīz ikkatrs vēlējās iemūžināties ar “baltajiem mērkaķiem” (tā mēs paši sevi sākām saukt šajā ceļojumā, jo dažkārt patiesi tā arī jutāmies). Beigu beigās sapratām, ka miera mums šeit nebūs, un devāmies prom, lai pilsētā meklētu kādu klusāku vietiņu.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Divi kvartāli!? Nieks vien ir…

Nē, tā nav! Ja jums Pekinas (vai Šanhajas) kartē šķiet, ka jāiet “tikai divi kvartāli” (nedod Dievs, vairāk!), iesaku ņemt taksometru vai rikšas. Protams, ja nav mantu un ir vēlme pastaigāt, tad gan izlīkumojiet mazās šķērsielas, kas nav tūristu maršrutos, jo tur var redzēt īsto dzīvi. Taču šis nebija tas gadījums, jo mantas kļuva arvien smagākas, un ķermenis bija arvien lielākā nesaprašanā par to, cik, pie velna, ir pulkstenis!? Lai nu kā, ielāgojiet – Ķīnas lielpilsētu divi kvartāli nav kā no Bērnu pasaules līdz Baronam centram. Visticamāk, mērosiet ceļu, kas ekvivalents garumā no VEF tilta līdz Brīvības piemineklim. Un es pat īpaši nepārspīlēju.

Arī Pekinas saule cauri smogam sāka nepatīkami karsēt, tāpēc, nonākot pirmajā parkā (patiesi neatminos ne nosaukumu, ne tā ģeogrāfisko atrašanos, bet tādu tur nav mazums, turklāt visi vienādi, tāpēc tas nav īpaši svarīgi), centāmies atrast stūrīti, kur atkal uz kādu mirklīti varētu piemest sēžamvietas. Aizvadītas vēl dažas stundas, un pulkstenis jau lēnām tuvojās desmitnieka atzīmei. Centāmies sazināties ar mūsu “hostu”, lai sarunātu, vai nevaram vismaz mantas nodot ātrāk, kas, paldies Dievam, izdevās!

Daži aliņi, sagaidījām savu laiku un devāmies pirmajā Ķīnas snaudā, ko pēc tādas dienas bijām nopelnījuši.

Kur tad mēs īsti dzīvojāmies?

Pirmajās divās naktīs dzīvojām pie kādas no skata mazliet jukušas ķīniešu jaunietes, kas, izskatījās, piepelnījās ar savu dzīvoklīti, kuru izīrēja tūristiem. Dzivojām astotajā stāvā pavisam parastā miteklītī, turklāt rajonā, pēc kura, jāatzīst, Pekina īpaši neaizrāva, toties, atgriežoties no Šanhajas, nonācām pavisam citā pasaulē.

Nonākot pagriezienā uz kādu paplukušu šķērsielu, sapratām, ka šeit jāveic pēdējie metri līdz mūsu pēdējai dzīesvietai šajā ceļojumā. Jāatzīst, ka pirmais iespaids bija pabaiss, bet tajā pat laikā ļoti intriģejošs, jo bija skaidrs, ka katru dienu redzēsim to ĪSTO dzīvi. Piemēram, vienā no būdiņām jebkurā diennakts stundā, kurā nācām mājās, vietējie džeki ķīlēja… motorollerus. Kad izgājām cauri vienīgajām ielas kodu durvīm (jāuzspiež bija oriģinālais 1234), pavērās vēl interesantāka aina, kur pirmo reizi acu priekšā iepazināmies ar patiesajiem pekiniešu dzīves apstākļiem – dzīvoklīši jeb, precīzāk, būtu teikt, dzīvojamās platības, kas mazākas par daža laba tualeti – divstāvu gultas un rūme vien tik, lai no tās varētu izkāpt un apģērbties. Citās ir maza virtuvīte, kur ģimenei sasēsties un ieturēt kopīgu maltīti, un tas viss brīžiem pat šķebinošas smakas pavadībā. Tā viņi tur dzīvo!

Šķita, kas nu būs!? Par ko gan AirBnb saņēmis tik augstu novērtējumu, taču, kad atvērām pēdējās durvis (kuru kodu es beigās tā arī neiegaumēju) sapratām, ka esam nonākuši šā kvartāla oāzē. Salīdzinoši karaliska izmēra pagalms, kuru ieskauj vairākas jumta terases. Namiņi (vai viens liels nams, nevarēja īsti saprast) izvietoti viens otram pretī un sadalīti kopumā četros dzīvoklīšos. Laika gaitā sanāca arī iepazīties ar pretējiem kaimiņiem. Tie bija trīs vīri, kuri ieradušies biznesa darīšanās. Neskatoties uz to, ka ir dažādu nacionalitāšu pārstāvji – dienvidafrikānis, amerikānis un izraēlis, visi dzīvo un strādā Telavivā. Tā kā pats novembrī dodos uz turieni, apmainījāmies ar numuriem un sarunājām, ka iespēju gadījumā varētu satikties.

Niks un Sindija, kas bija šā burvīgā īpašuma saimnieki, mūs uzņēma ļoti silti. Ierādot mums virtuvi, atklājās, ka vēl viens no daudzajiem plusiem, bija alus, kuru viņi piedāvāja par brīvu, sak, nāciet un dzeriet, cik lien! Nenoliegšu, ka vienu brīdi nedaudz sakaunējāmies, jo jau trešajā dienā visu bijām izdzēruši. Taču no rīta konstatējām, ka virtuves stūri rotā jauna kaste.

Niks ir grieķis, bet Sindija vietējā. Ar manāmu akcentu, bet abi lieliski runāja angliski un ir apveltīti ar lielisku humora izjūtu, ko manījām brīžos, kad viņi nekautrējās ik pa laikam izteikt replikas par mūsu alus patērēšānas paradumiem. Līdz pēdejai dienai šķita, ka viņiem mūsu kompānija bija nepatīkama, bet izrādījās, ka ir tieši pretēji – viņi atzina, ka tik traki un reizē klusi ballētāji pie viņiem vēl nebija mitinājušies. Abi piedāvājās arī uzņemt kopīgu foto, sakot, ka esam pēdējie no baltiešu bastiona – lietuviešu un igauņi jau tur bija paspējuši paviesoties, bet latvieši gan vēl nekad. Gribas cerēt, ka atmiņā palikām ar labu vārdu!

Kā garšo skorpions, čūska un… suns?

Zinu, ka daudziem bija iebildumi pret manu interesanto degustāciju, taču brīdī, kad nonāc līdz Nakts tirgum jeb Dong Hua Men Night Market, kur tiek pārdots VISS, atskaitot, šķiet, cilvēka gaļu, pat man kā ne pārāk uz eksperimentiem tīkojošam kārumniekam, ir vēlme pamēģināt kaut ko tādu, ko, iespējams, nekad dzīvē vairs nesanāks nogaršot.

Kā pie mums Centrāltirgū tantiņas (un onkulīši) katru nakti vasarā tirgo savus no Polijas savestos labumus, tā Pekinā ir līdzīga pārdošanas ieliņa, kurā tika pārdotas visa veida ēdammaņas – zirnekļi, dažāda veida kāpuri, vaboles, kaķi… Praktiski viss, ko spēj iedomāties un ko iespējams uzcept turpat uz vietas.

FOTO – Pekinas nakts tirgus

Kā pirmo jau pirmajā stendā nomēģinājām čūsku. Jāatzīst, nekas īpašs – garšoja pēc nedaudz sīksta kalmāra. Kā nākamo uz kārā zoba likām skorpionu – dārgākais un absolūti nerekomendētākais no trim gardumiem, ko mēģinājām. Viss ēdamais sastāvēja vien no stipri grauzdēta apvalka ar tukšu vidu, turklāt ļoooooti pārsālīts. 50 juaņas par tik mazu, atvainojos, sūdiņu!? Nav to vērts! Ja pareizi atceros, šī uzkoda tā arī palika nenotiesāta līdz galam. Zinu, ka dzīvnieku aizstāvjiem pret mani tagad būs pretenzijas, bet, ja tas kādu mierina, suns man negaršoja. Pagaršoju tikai mazu gabaliņu, un varu teikt, ka neko gardu no šīs gastronomiskās pornogrāfijas nesajutīsit. Viens mūsu kadrs gan bija sajūsmā, bet pārējie trīs vienojāmies, ka tas nekādā gadījumā nebija garšīgi. Konsistence atgādināja gaļu, bet tikai atgādināja, un garša bija kaut kas starp vistu un zivi. Nezinu, vai nostrādāja psiholoģiskais faktors vai kas cits, bet vairāk, domājams, neko tādu nemēģināšu.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Taču kopumā šī noteikti ir apskates vērta vieta pat tad, ja nevēlaties mieloties ar dažādiem briesmoņiem. Turklāt interesanti paskatīties uz kliedzošajiem pārdevējiem, kuri piedāvā savu “preci”, kā arī izbrīnītajiem tūristiem, kuri saviebj sejas pie katra no sarkanajiem stendiem. Interesantākais tas, ka šis tirgus ir absolūti legāls un oficiāli apstiprināts no Ķīnas valdības puses – katram, kurš tur tirgojas, ir ietērpts speciālā formā un ap kaklu ir apliecība, kas dod viņam tiesības tur atrasties, kas vieš cerību, ka viss, ko redzi, ir īsts.
Atsauksmes par vietu, kā arī punktu kartē meklējam šeit – http://www.tripadvisor.com/Attraction_Review-g294212-d324159-Reviews-Dong_Hua_Men_Night_Market-Beijing.html

Tusiņi Pekinā – pavisam neslikti

Ņemot vērā, ka Ķīnas galvaspilsētā kopumā pavadījām astoņas dienas, šeit stāstu izšķirt pa dienām būs ļoti grūti, tāpēc centīšos īsumā apstāstīt svarīgākās lietas, kas jums noteikti jāizdara, esot tur.

Ja vēlaties ballēties, pirms tam palasiet forumus vai ideālākajā gadījumā sazinieties ar kādu mūsējo uz vietas. Latvieši tur ir atsaucīgi un, ja laiks atļauj, gatavi satikties. Arī no mūsu puses ir iesakāmas dažas vietas un rajoni, kuros vērts iegriezties:

  • Houhai ezera rajons – šeit valdīja tāda kā ielu festivāla atmosfēra, jo gandrīz katrā bārā spēlēja dzīvo mūziku, bija cilvēku masas un… dārgs alkohols. Uz stiprajiem dzērieniem pat īpaši neskatījāmies, bet alus nemaksāja lētāk kā 70 juaņas, kas ir aptuveni 10 eiro. Taču mums “nospīdēja”, jo netīši uz ielas uzskrējām diviem skotiem, kuri, kā izrādās, ar mums bija lidojuši vienā lidmašīnā no Kijevas. Tad nu metāmies uz vienu roku. Ar viņiem kompānijā bija arī kāds amerikānis, kurš runāja septiņās (!) valodās, ieskaitot mandarīnu, un tas mums lieti noderēja – katrā bārā lētais ķīniešu aliņš tika nokaulēts līdz 25 juaņām par pudeli, kas ir ļoti, ļoti lēti. Starp citu, tieši viņš Sergeju iesauca par bokseri.
    Beigu beigās attapāmies klubā pilnā ar ārzemniekiem, patērējot “jāgeršotus”, ar vienu aci skatoties Čempionu līgas finālu un klausoties jestru disko mūziku. Dodoties mājās, pavisam netīši četros naktī Pekinas vidū satikām latvieti Māru, kura Ķīnā dzīvo jau piecus gadus. Ar viņu pēcāk arī tikāmies Lietuvas vēstniecībā, kur tika aicināti visi baltieši, lai ielīgotu vasaras saulgriežus.
  • Sanlitun rajons – šeit gan viss ir krietni vienkāršāk. Meklējiet pa lielajiem klubiņiem, kāds ir konkrētās dienas piedāvājums. Pārsvarā gandrīz katrā no tiem (vismaz tajos, kuros mēs bijām) var izlīdzēties ar 100 juaņām un dzērieniem par brīvu visu atlikušo nakti vai vismaz “velkom drinkiem”. Par mūzikas dažādību gan varat aizmirst, jo visur pārsvarā skan, kā es to nodēvēju, lēts reivs.
  • Heaven supermarket – atrodas tajā pašā Sanlitun rajonā, taču šo vietu vēlējos īpaši izcelt, jo, lai arī cik ļoti jūs būtu vai nebūtu alus testētāji, varu jums garantēt, ka Tsingtao un Yanjing beer, kas ir tipiski vietējie alus padzērieni, būs noriebušies. Ieejot šajā vietā, patiesi sapratīsit, kāpēc nosaukumā ir vārds Heaven, jo… Ahh, gandrīz iespiedzos no laimes, kad ieraudzīju trīs ledusskapjus, kas pilni ar Eiropas alu. Ilgi nedomājot, paķēru dažas tumšās Leffe’s, kas baudā veldzējamanas garšu kārpiņas.
    Citiem dzērieniem cenas gan neskatījos, bet Leffe’i cena, ja nemaldos, bija 20 juaņas. Adrese: Xindong Lu 14, Beijing.

Foto: Liene Ozola

Vēl viena lieta, ko nedrīkst aizmirst tie, kuri atvaļinājumus pavada īpaši brīvā atmosfērā – alkoholu dzert drīkst praktiski VISUR – veikalos, parkos, ielā, sabiedriskajā transportā. Ķīniešiem lielāki iebildumi būs pret to, ja smēķēsi tur, kur zīme rāda, ka nedrīksti to darīt.

  • Kokomo – šī bija viena no lieliskākajām ballītēm ceļojumā. Kokomo ir karību stilā ieturēts bārs/terase, kas atrodas uz jumta. Skan mūsdienīga un pārmaiņas pēc arī ārpasaulei atpazīstama mūzika, turklāt ar burvīgu skatu uz Pekinas “skailainu”. Spriežot pēc tā pasākuma, kurā bijām, šī ir vēl viena ārzemju tūristu iecienīta vieta, jo beigās vairs nebija iespējams saskaitīt, ar cik tautību pārstāvjiem sanācis pārmīt kādu vārdu – jaunzēlandieši, austrieši, spāņi, pat kamerūnieši, protams, briti un daudzi citi. Pamatīgs kokteilis, bet arī vietējo netrūka. Viņi gan nebija īpaši runātīgi. Tur patiesi rekomendēju iegriezties, ja esat Pekinā un domājat par feinu vietu, kur “atlaist”. Arī rumkola šiem platuma grādiem nemaksā dārgi – vien 30 juaņas jeb 4,45 eiro, kas ir atvaļinājuma cienīga cena.
    Adrese, ko ierakstīt kartē: San Li Tun Xi Liu Jie, Chaoyang Qu, Beijing Shi, Ķīna.

Izvizinies ar velorikšām

Zinu, ka daudzi pasmiesies, un arī mēs to sākumā bijām domājuši kā joku, bet beigās nodomājām – kāpēc gan ne!? Un nenožēlojām ne juaņas, ko iztērējām, jo brauciens pa Pekinu ar velorikšām ir fantastisks piedzīvojums. Viss notiek elektroniski, tāpēc šķiet, ka tiec vizināts ar tādu kā mazu mocīti. Iekļūstot haotiskajā pekiniešu satiksmē, šķiet, ka dzīvi laukā neizkļūsim, taču viss notiek ar jautru piesitienu, un izskatījās, ka katrs vadītājs patiesi zina, ko dara!

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Ja izvēlaties šo transportlīdzekli, atcerieties, ka vienmēr var kaulēties! Ja mani atmiņa neviļ, tad ne reizi nesamaksājām vairāk par 30 juaņām par rikšu (sanāk – 15 katram). Vidējais attālums, kuru parasti veicām, ja salīdzinām ar Rīgu, varētu būt kā no Juglas līdz Teikai. Taču ielāgojiet, ka jums ir pavisam precīzi jāzina, kur dosities. Mums gan Sergejs, gan Liene bija nobruņojušies ar offline kartēm telefonā, kur bija precīzi atspiesti punkti, lai to parādītu šoferiem. Jārēķinās arī ar to, ka pat tas var nelīdzēt, jo mums par lielu pārsteigumu pat viņi ne īpaši labi orientējas Pekinas kartē. Kā viņi strādā ikdienā, man nav ne jausmas!

Lielais Ķīnas mūris – ķeksītis visai dzīvei

Mūsu “hosti” – jau pieminētie Niks un Sindija – neplānoti sarunāja “buržuju” ekskursiju – uz vietu, kur mums ieteica doties apskatīt grandiozo celtni, tikām aizgādāti ar “busiņu”, kuru vadīja personīgais šoferis. Arī uz vietas tūristu nebija daudz, tāpēc tajā dienā atļāvāmies sajusties mazliet īpaši. Nonākot uz mūra un izvērtējot visus par un pret, vizuāli virziens pa labi izskatījās saistošāks.

FOTO

Un tā arī bija, jo vietā, kurā tūristu apskate it kā beidzas, bija izsists caurums, un neviens nelikās traucēts par to, ka šo posmu pārņēmusi daba, kā arī, soļojot garām nodrupušajām sienām, paveras bīstams skats uz aizu. Devāmies tālāk un nonācām līdz tam, ko neapzināti vēlējāmies redzēt – pēdējais tornis, turklāt uz paugura, kas pavēra brīnišķīgu skatu uz apkārtni. Tas bija skats, kuru, visticamāk, nekad neaizmirsīšu kaut vai tikai tāpēc, ka mazliet sakārtoju domas un sapratu – ar dzīvi viss ir kārtībā! :)

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas