Četru latviešu atvaļinājums, 2. daļa: gardais “strītfūds” un iespaidīgie debesskrāpji – laipni lūgti Šanhajā

0 komentāri

Ja pirmajā daļā apskatīju pirmo mūsu atvaļinājuma dienu, tad šoreiz nedaudz pārlēkšu laikā uz priekšu, jo par Pekinu, kur starp Kijevu un Šanhaju pavadījām vien divas dienas, bet pēc tam vēl sešas, noteikti gribas stāstīt atsevišķi. Vienā no Ķīnas un visas Āzijas ekonomiskajiem centriem pavadījām vien divas gandrīz pilnas diennaktis, bet arī šeit mums piedzīvojumu un iespaidu netrūka.

Ar ātrvilcienu 1500 kilometrus – piecās stundās

Tiem, kas jau iepriekš vizinājušies ar ātrvilcienu, šis stāsts nebūt neliksies saistošs, jo… man tagad arī neliekas. Sākumā šķita, ka tas tik būs piedzīvojums, taču, iekāpjot un sākot braukt, sapratu, ka tas ne ar ko diži neatšķiras no parastā vilcienā. Neprotu gan atbildēt, ko tieši biju gaidījis, bet nešķita, ka tas būs tik parasti. Vienīgi ļoti liels plusiņš šāda veida braucienam ir tas, ka gandrīz itin nemaz nejūt kratīšanos, kas man kā viegli aizkaitināmam cilvēkam rītos ir ļoti svarīgi (tāpēc arī man vislabāk patīk lidot).

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Lai nu kā, Ķīnā ieradāmies 6. jūnija naktī ap 1.30, par ko stāstīšu apraksta trešajā daļā, un no Pekinas uz Šanhaju devāmies 8. jūnija agrā rītā ap 8.00, lai jau ap četriem dienā būtu noparkojuši mantas, apskatījuši jauno dzīvesvietu un varētu doties tālākās sajūtu medībās. Ceļā bija iespēja ielūkoties pilsētās, kuras acīmredzami būvētas strādniekiem, jo plecu pie pleca “uzblieztas” neskaitāmu stāvu bloku mājas, lai tajās satilpinātu pēc iespējas vairāk cilvēku.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Lai nu kā, tas ir diezgan padārgs prieks – no cilvēka vilciena biļetes izmaksāja aptuveni 200 eiro aptuvenos virzienos, taču varu garantēt, ka tas ir to vērts.

Ja dodaties ceļojumā, izmantojiet Airbnb servisu

Lai gan pieredzējušākie ceļotāji par šo manu ieteikumu tikai pasmīnēs, sak, to taču visi zina, varu pateikt, ka nezina vis! Īpaši tie, kuri savu pirmo lielo braucienu, iespējams, vēl tikai plāno. Pateicoties šim servisam, varat aizmirst hosteļus (Kijeva bija izņēmums, pēdējos brīžos tieši šīs mītnes ir labākais variants) un neadekvāti dārgās viesnīcas, jo, mazliet iespringstot un piemeklējot vairākus variantus, iespējams atrast ļoti solīdus apartamentus, turklāt, visticamāk, “no galvas” samaksāsit krietni zem vidējās summas, ko atdotu par jebkuru hoteli.

FOTO

Mūsu dzīvoklītis bija gaumīgs – divas istabas, no kurām viena bija plašāka, jo ar sevi komplektā paņēmusi arī koridoru, kurā atstāt apavus un pakarināt neesošās jakas, kā arī virtuvi. Nezinu, vai Ķīnā arī to tā dēvē, bet miteklim, manā skatījumā, bija eiroremonts, kā arī gaisa kondicionieris, kas tās zemes dzīvokļos nav retums. Perfekta vieta, kur dzīvot pārītim ar četrkājaino mājdzīvnieku.

Gājiens “uz skatu”, kas mutes atvēra mums visiem

Šanhaja pilnībā atšķīrās no Pekinas, jo krietni vairāk varēja just rietumnieku pieskārienu ķīniešu ekonomiskajā centrā, kas nozīmē – man personīgi tā šķita krietni saistošākā. Pirmais, ko ievērojām, bija satiksme. Lai gan arī Ķīnas galvaspilsētā paraugstundu nofilmēt nebija iespējams, Šanhajā kaut kā tas viss krietni vairāk krita acīs un arī ausīs, jo tik intensīvu pīpināšanu un luksoforu gaismas signālu neievērošanu neviens no mums nebija piedzīvojis. Ievērojām reiz, ka kāds motorollers, kas konkrētā ielas posmā bija absolūti viens pats, brauca un spieda savu taurīti uz pilnu klapi tā, it kā brauktu cauri cilvēku pūlim. Neizskaidrojami! Un tas, ja tev ir zaļā gaisma un priekšā gājēju pāreja, nekādā gadījumā nenozīmē, ka Tev ir zaļā gaisma un gājēju pāreja. Izrādās, ka pēc viņu likumiem, ja rādās sarkanā gaisma, automašīnām tik un tā ir atļauts griezties pa labi, un tālāk, laist tevi pāri ielai, ir tikai un vienīgi katra šofera ziņā.

Daudzveidība, dinamika, kontrasti un kas tikai vēl ne – šī pilsēta mūs pārsteidza nesagatavotus. Tuvojoties mūsu galamērķim – izslavētajam panorāmas skatam -, Šanhaja vēra vienu savu nodalījumu vaļā pēc otra – dzīvi radījumi būros, kas tiek tirgoti ēšanai, uz katra stūra, milzīgi biznesa centri, uz kuru fona joprojām atrodas mazas koka būdiņas un pussagruvušas ķieģeļu ēkas, mazie romantiskie pagalmiņi un vēl, un vēl, un vēl… Tikai ļoti profesionāls fotogrāfs spēj to visu pienācīgi iemūžināt. Tas arī bija pirmais īstais “sitiens” – jā, es esmu Ķīnā!

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Taču tas viss bija štrunts salīdzinājumā ar to, kas pavērās mūsu acu priekšā, kad nonācām līdz Huangpu upei. Vēl esot vairākus kilometrus no VIETAS, sākām manīt, ka celtnes paliek arvien augstākas un iespaidīgākas, taču tas skats, kas pavērās mūsu acu priekšā, nogāza no kājām (vienā brīdī šķita, ka burtiski). Augstceltņu augstceltnes, krāsainās reklāmas un… Tik tiešām grūti to izskaidrot, bet šī bija viena no retajām reizēm, kad parunāt nevarēju vairākas minūtes, jo šķita – tas taču nav iespējams, ko redzu! Nepārspīlēšu un nemelošu, ja teikšu, ka viens no spilgtākajiem mirkļiem manā dzīvē. Tā bija fantastika!

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Nākamajā vakarā atgriezāmies tur, lai skatu savās atmiņās iemūžinātu uz visu atlikušo dzīvi un izdzertu simbolisku alu uz jumta terases, kas pieder vietai ar nosaukumu Captain’s Hostel – bārs (ceturtajā stāvā, pirmajos trīs – hostelis), kas izskatās pēc senlaicīga kuģa, un kurā skan ļoti īpatnēja lounge mūzika. Tajā zemē vispār mūzikas izvēle vietās brīžiem bija vairāk kā interesanta.

Dzērieni nebija no lētajiem, kā jau jebkurā pienācīgā Ķīnas bārā – par alu aptuveni 6-7 eiro no cilvēka. Bet par tādu skatu bija vērts maksāt arī visus desmit un varbūt pat vēl vairāk.

Arī Šanhajā satiekam latvieti

Jau tad, kad sapratām, ka dosimies uz Šanhaju, iedomājos par dāmu, kas pa Ķīnu dzīvojas jau sen. Līvai ir divi suņi, pašai savs uzņēmums, kā arī brīvajā laikā mēdz piestrādāt visādās interesantās “haltūriņās”. Piemēram, viena no tām bija ēdienu fotografēšana, kurus likt ēdienkartēs. Savukārt viņas uzņēmums nodarbojas ar dažādu interesantu pasākumu organizēšanu, piemēram, vasarās Latvijā viņiem ir nometnes, kas paredzētas ķīniešu bērniem. Tajā pat laikā turpat uz vietas tiek rīkoti arī dažādi interesanti tirdziņi, koncerti u.c.

Eiropas bāru ieliņa, kautiņš un, iespējams, gardākā maltīte manā dzīvē

Ar Līvu esam sarunājuši tikties uz kādas ieliņas (Yonkang Lu), uz kuras atrodami dažādi Eiropas stilā ieturēti bāri. Piemēram, mūsu tā vakarā pasēdēšanas vieta bija franču bārs ar nosaukumu Le Cafe des Stagiaires. Arī šeit cenas bija aptuveni tādas pašas kā visur citur – alus cenā no 5 līdz 8 eiro, bet 45 centimetru pica – 10 eiro. Varu teikt, ka mūsu pašu picas ir gardākas, bet pēc pārdzīvojumu pilnās dienas bijām tā izsalkuši, ka tas nespēlēja diži lielu lomu.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Ar Edi pirmajā dienā Pekinā, piemājas veikaliņā iegādājāmies atvaļinājumu cepures. Jau zinājām, ka izceļamies uz vietējo fona – viens garāks par garu un otrs bārdains ar notetovētu roku, un īpatnējās galvassegas mums piedeva vēl papildus faktorus, kuriem pievērst uzmanību.

Stāvējām pie jau pieminētā bāriņa, kad mums pagāja garām divi, šķiet, vietējie kadri un diezgan skaļi nobubināja: “Gayest hats in the world!” (tiešo tulkojumu meklējiet vārdnīcā) Mēs, protams, kā mierīgi puiši nekādi nereaģējām. Pēc kādiem simts metriem redzējām, kā izcēlās diezgan spraigs kautiņš, kurā iesaistījās aptuveni 5-6 cilvēki – krēsli šķīda, kā arī dzirdējām izteicienus mums nesaprotamā valodā. No tāluma šķita, ka tie paši kungi, kas izrunājās mūsu virzienā, to izdarījuši vēlreiz, bet nu jau vairs ne uz tik mierīgām pusēm kā mēs, par ko arī samaksāja.

Pēc bāra nolēmām doties mājup, jo vēl viena diena metropolē lika doties pie miera, lai nenogulētu vērtīgās stundas nākamajā dienā (kas, protams, nepiepildījās). Ceļā uz mājām Līva mums ierādīja t.s. “strītfūdu” jeb ēdināšanu, kur viss tiek gatavots uz ielas turpat uz vietas. Es pasūtīju ceptas nūdeles ar olu un divus jēra iesmiņus. Rakstot šīs rindas, siekalas saskrien mutē un gribas nobirdināt asaru, jo kaut ko tik gardu, visticamāk, tik drīz vairs nebaudīšu. Cena arī bija pat ļoti pieņemama – aptuveni 4 eiro.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Galvas vērstas uz augšu un brauciens televīzijas tornī

Nākamajā dienā, protams, nepamodāmies ap desmitiem, kā plānots, bet gan… diviem. Izskaidrojums pavisam vienkāršs – apgājām Ķīnas sistēmu, kas mums tajā valstī liedz piekļūt sociālajiem tīkliem. Lai gan pirms tam ar tīru sirdsapziņu stāstīju, ka Facebook’u izmantoju tik daudz, kas man tas nepieciešams darbam, bet pēc tās nakts jau vairs tā īsti nedomāju.

Neskatoties uz visu, ar metro devāmies uz vietu, kuru iepriekšējā dienā apbrīnojām, pavērtām mutēm, tikai šoreiz jau bijām pašā epicentrā. Tur nu galvu uz leju nolaist nebija iespējams, jo augstceltnes sacelta viena pie otras, un sajūta ir patiesi “episka”. Sabildējām paši, un sabildēja mūs, ekskursijas izskaņā devāmies uz Oriental Pearl tower – 468 metrus augsto televīzijas torni, kas bija viena no pirmajām celtnēm slavenajā Šanhajas panorāmā. Augstākais, cik ekskursantus laida (jo, šķiet, tas bija augstākais, cik fiziski vispār iespējams uzbraukt) bija ~350 metri.

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Foto: Liene Ozola

Jāatzīst, ka ar laiku pie pilsētas iespaidīguma patiešām pierod, ko pierāda arī mūsu bildes – neko citu īsti kā tikai augstceltnes, kuras spītīgi skauj smogs, mēs mājās atvest nevarējām. Brauciens tornī cilvēkam izmaksā ap 30 eiro, bet piemetot vēl aptuveni piecus, ir iespēja tornī arī mieloties ar pusdienām, ko gan neizmantojām.

Atpakaļ devāmies ar kuģīti, kas maksāja tik maz, ka pat neatceros precīzu summu, kas vēl pēdējo reizi ļāva pabaudīt gigantiskās celtnes no upes vidus.

Nobeigumā varu teikt – ja ir iespēja doties uz Šanhaju, ilgi nedomājiet!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks? šodien 09:03

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas