Biškopis un masieris, kurš pasauli redz ar sirdi, ne acīm – Latvijas lepnums Pēteris Augstkalns

0 komentāri

Šogad tika sadalītas nu jau ikgadējās Latvijas lepnuma balvas, kur nominācijā Caur ērkšķiem uz zvaigznēm apbalvojumu ieguva biškopis, masieris un ļoti labs pavārs Pēteris Augstkalns, kurš jau kopš 26 gadu vecuma ir neredzīgs.

Sastopot biškopi Pēteri Augstkalnu, Latvijas lepnuma filmēšanas komandu pārņēma cilvēcīgs siltums un dzīvesprieks. Vien ilgāk viņu vērojot, var manīt, ka Pēteris kustas nedaudz uzmanīgāk, viņa solis – apdomīgs, bet tas arī viss, viņš ir tāds pats kā pārējie. Varbūt pat vēl staltāks, atvērtāks, starojošāks. Kad Pēterim bija 18 gadu, apgūstot elektriķa profesiju, prakses laikā eksplodēja spriegummaiņas mērstikls. Tā rezultātā nopietni tika savainotas acis. Taču nebija laika žēloties. Viņš kaut slikti, bet tomēr redzēja. Pēteris satika savu mūža mīlestību Veniju. “Kā saka, pirmā deja, visu vakaru kā atdejojāmies, tā arī sadejojāmies,” smaidīdams stāsta Latvijas lepnums.

Foto

Abi apprecējās, taču laikā, kad pāris gaidīja savu pirmo bērniņu, nāca dzīves lielākais pārbaudījums. “Vienā vakarā aizgājām gulēt, un tad tāds blīkšķis galvā, melns kaut kur nozibsnīja. Ieslēdzu uguni, vidū plankums melns, un tad es sapratu, ka ir asinsizplūdums. No tās reizes iet arvien sliktāk, sliktāk, sliktāk,” aizlūst Pētera balss. 26 gadu vecumā Pēteris kļuva pilnīgi neredzīgs.

“Grūti atcerēties, sāpīgi, sāpīgi, bet, kad pierod, tad jau ir citādi,” stāsta Pēteris. “Tur neko nevarēja darīt. Tur nevarēja mest visu krūmos,” atceras viņa dzīvesbiedre Venija. “Tur bija jāiet un jācīnās!”

Tā vietā, lai kļūtu par aprūpējamo, Pēteris cītīgi turpināja darīt ikdienišķas lietas. “Izdarīt var ļoti daudz. Mums kopā ir gandrīz 130 stropi, un pie bitēm ir jābūt gandrīz katru dienu, lai dabūtu ražu. Citreiz četros no rīta braucam, un tā līdz vienpadsmitiem vakarā. Tad dīķī iekšā, nopeldamies un – tinkš! Augšā esam! Vasara var to darīt!” tā Latvijas lepnums Pēteris Augstkalns. Viņš atzīst, ka spēj izdarīt ļoti daudz lietu pat bez redzes – gan kontaktligzdas taisīt, pat tortes cept. Neesot ēdiena, kuru viņš pats nevarot pagatavot. Pēteris ir beidzis arī masāžas kursus, un cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes dodas pie viņa savest kārtībā sāpošās muguras. Viņa klātbūtne un enerģija uzmundrina arī citus cilvēkus ar redzes traucējumiem. “Jau pa gabalam var dzirdēt, ka pie mums nāk Pēteris, jo viņa soļi ir tādi stingri, pārliecināti, un tas noskaņojums tajā telpā mainās,” stāsta sociālā rehabilitētāja Ineta Štokne.” Negatīvie sarunu piesitieni pazūd, un visi uzreiz sāk priecāties, ka viņš ir telpā. Es pats esmu cilvēks, kurš daudz mācās no viņa – priecāties par to, ko vari izdarīt, nevis žēloties par to, kā nav!”

Video: nominācija Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

“Ja vēl ir ģimene, par ko priecāties, tad vispār labi. Aizbraucu uz Rīgu pie lielajām mazmeitām un uz Rēzekni – pie mazajām, kuras tad, kad braucu prom, uzreiz prasa – nu, kad tad tu atbrauksi!?” smaidot nosaka Pēteris, kurš nenoliedz, ka ir prieks dzīvot.

“Es viņu ļoti, ļoti mīlu, un tur vairs neko nevar mainīt. Lai kādas vētras, lai kādi negaisi nebūtu, tas viss būs kopā!” tā viņa sieva Venija.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas