Sus Dungo: Šis būs vairāk nekā parasts koncerts

0 komentāri

”Koncerts būs nelieli mūzikas svētki,” nopietnību, ar kādu norit gatavošanās koncertam Down The River/ Lejup pa upi, kas izskanēs jau ceturtdien, 4. jūnijā, mūzikas namā Daile, raksturo Latvijas sievišķīgākā grupa Sus Dungo.

Pēdējos gados apvienība Sus Dungo plaši koncertējusi ārvalstīs, tomēr grupai ir sava sajūta par vietējo publiku. ”Ja latvietis nepasaka: ”Bija baigi labi”, tas nenozīmē, ka viņš tā nedomā,” pārliecinātas mūziķes. Par koncertdzīvi, mīlestību uz skatuvi un to, kā muzicēšana bagātinājusi pašas meitenes, lasi turpinājumā!

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
– Koncerts jau pēc pāris dienām. Ar kādām sajūtām kāpsiet uz skatuves?

– Diāna: Lai kā būtu izplānots vai neizplānots iepriekš, sajūtas, kas ir koncerta laikā un pirms tā, ir diezgan atšķirīgas. Un arī pēc tam. Tāpēc būtu labi uz šo jautājumu atbildēt piecas minūtes pirms paša koncerta un piecas minūtes pēc tā. Bet pagaidām ir vīzija: mums būs vairāki viesmākslinieki – daži ir jau satikti, dažus vēl tikai satiksim. Tāpēc būs interesants koncerts, tas būs interesants piedzīvojums mums pašām.

– Elizabete: Par koncertu man šobrīd ir radošs haoss, jo man liekas, ka viss kaut kas būs un visu kaut ko esam plānojušas un vēlējušās, lai būtu – viesmākslinieki un iepriekš nedzirdētas lietas -, bet vēl pašām nav skaidrība par to, kas īsti būs, tāpēc mums ir vēl pāris dienas.

– Diāna: Vienmēr pašās pēdējās dienās daudz kas saliekas pa plauktiņiem.

– Anneli: Koncerts mums ir zīmīgs pasākums, jo mēs pašas to organizējam un savā ziņā arī mācāmies kaut ko jaunu, saprotam, kas ir nepieciešams, lai noorganizētu pasākumu – kādi ir laika resursi, kādi darba resursi tam nepieciešami, reklāma, scenārija izdomāšana. Negribas, lai tas ir vienkārši kārtējais koncerts, kas protams, arī nav slikti, jo mūzika beigu beigās paliek pirmajā vietā, bet gaidāmais koncerts ir izaicinājums mums pašām.

Foto: Emīls Desjatņikovs

Foto: Emīls Desjatņikovs

– Dons reiz teicis, ka skatuve ir ļoti greizsirdīga un prasīga sieviete. Kā jūs izjūtat skatuvi?

– Diāna: Dons droši vien nezina, ka man iesauka ir Susuriņš, tāpēc man ir īpašas attiecības ar Donu. (Smejas) Skatuve ir respektējama – es negribētu lietot vārdus ”vīrietis” vai ”sieviete” – , bet tas ir kaut kas tāds, kas ir jāciena. Esot uz skatuves, tur kaut kas tāds notiek – tieši tad un tajā brīdī -, kas nekad nekur citur nav iespējams. Ir skatītāji, un tev ir zelta puteklīša iespēja to izmantot, nododot sajūtu, un to var izdarīt tikai uz skatuves. Ja tu skatuvi cieni, tad tas tiešām izdodas.

– Elizabete: Ja ir bijis labs koncerts un pašai ir bijusi sajūta, esmu atdevusi visu, ko vien varēju, ir milzīga gandarījuma sajūta. Tad es jūtos kā vislaimīgākais cilvēks visā pasaulē, ja ir noticis maģiskais mirklis, kad ir saslēgusies skatītāju sajūta ar to, ko es gribēju nodot.

– Anneli: Droši vien skatuvi varētu saprast divējādi. Viens ir tas, ka tā ir telpa, kas ir jāaizpilda, tie ir kvadrātmetri vai vieta, kur var izpausties scenogrāfijā, un otrs – tava iekšējā sajūta par konkrēto notikumu, pasākumu un komunikācija ar publiku. Mums šajā koncertā arī būs izaicinājums aizpildīt vizuāli to telpu, skatuvi apģērbt. Un otrs ir tas, ar kādu sajūtu tu kāp uz skatuves un kādā sajūtā ietērpies, kad spēlē. Tas ir ļoti svarīgi, droši vien skatītāji to ļoti labi jūt.

Diāna:

Skatītājs uzreiz jūt, vai tu šmaucies vai nešmaucies, krāp viņus vai nekrāp, kad esi godīgs un dāvā mūziku vai vienkārši atspēlē. To nevar noslēpt.

– Elizabete: Skatuve nav greizsirdīga, ja esi atklāts pret viņu un skatītājiem.

– Kopš esat kļuvušas par mūziķēm un koncertējat, kā tas ir pilnveidojis vai gluži otrādi – kaut ko atņēmis jūsu privātajai dzīvei, jūsu būtībai?

– Elizabete: Mūzika arī ir mana visa privātā dzīve. (Smejas) Man nekā vairāk nav. Ir dažādi projekti un virzieni, kā es ieslīgstu mūzikā, bet vienalga tā ir viena liela mūzika. Tā man neko neatņem, tikai bagātina.

– Marta: Man mūzika vairāk ir kā hobijs, jo mana pamatnodarbošanās ir cita. Mūzikā pozitīvais ir tas, ka mūzika ir tāda kā miera oāze, tā vienmēr ir palīdzējusi atslēgties no pārējiem darbiem, ikdienas, līdz ar to visu radošo enerģiju var izpaust mūzikā. Tas man ļoti patīk. Laiku tas paņem, bet tas apbalvojas ar uzviju, jo gūtās emocijas ir nenovērtējamas.

– Anneli: Mūzika ir kā garšviela ikdienas dzīvei. Ir kaut kādi periodi, kad negribas neko klausīties, gribas vienkārši klusumu, bet no otras puses – es nevaru iedomāties, ka cilvēks varētu vispār neklausīties mūziku. Līdz ar to man tas ir diezgan svarīgi, un man liekas arī forši, ka arī tu pats vari paust vai būt daļa no mūzikas, tādā veidā izteikt savu sajūtu vai iekšējo pasauli.

Vēl interesantāk ir, ja satiekas vairāki cilvēki ar dažādiem uzskatiem un idejām, tad veidojas tāds kā pušķis no ziediem, un tas ir smaržīgs.

– Vai ārpus muzicēšanas nodarbojaties ar kādu mākslas veidu, kas jūs pilnveido, bagātina kā mūziķes?

– Elizabete: Mana mamma ir režisore, un līdz ar to viņas izrādēm es vai nu rakstu mūziku vai darbojos tajās kā aktrise, dažādos veidos iesaistos performancēs. Arī uzstāšanās gribas padarīt teatrālākas. Varbūt ne tik ļoti tas jūtams Sus Dungo, bet vispār mūzikā ienest teātri man patīk.

Ir arī hobiji. Man patīk zīmēt un visas dizaina lietas, piemēram, uztaisīt plakātiņu – izrādēm to esmu darījusi. Vizuālais materiāls man ir ļoti svarīgs.

Bieži vien es pat domāju, kas man ir svarīgāk – mūzika vai vizuālais, bet man patīk, ka tas viss iet roku rokā, ka var izteikties caur visām pusēm.

– Diāna: Man grūti izdomāt, jo pēdējais gads ir tāds, ka esmu nolēmusi sevi veltīt tikai mūzikai. Tagad par hobiju ir kļuvuši mūzikas projekti. Šis ir sadarbības gads, jo man gribas sevi muzikāli attīstīt. Man ir uzskats: ja tu raksti mūziku, ir visu laiku jāattīstās. Kas bijis labs vai kādam citam licies labs – uz tā nevar visu laiku dzīvot. Varbūt tāpēc mums abi albumi ir tik ļoti atšķirīgi – pirmais ir vairāk gaisīgāks, otrs – vairāk smagāks. Var patikt, var nepatikt, bet tā ir attīstība.

Es atcerējos par dzeju – tas varētu būt tas hobijs, kas man nekad nav pazudis, un ceru, ka tuvāko gadu laikā varētu izdot arī dzejas krājumu. Es nepiesaku sevi kā baigo dzejnieci, kā jau es teicu, tas ir hobijs.

– Anneli: Man ļoti patīk deja. Varbūt tas nav ļoti uzskatāmi redzams mūsu uzstāšanās, performancēs, bet deja ir sava veida ritms, un arī es esmu ritma daļa – es spēlēju bungas – un man liekas, ka iekšējā sajūta par deju un ritmu noteikti palīdz vai rada tālākas iedvesmas vai iekšējo sajūtu par mūziku un ritmu.

– Jaunajā albumā Down The River dziesmas ir angļu un franču valodā. Kādēļ tāds lēmums uzrunāt savus tautiešu svešvalodā?

– Diāna: Pastāstīšu no otras puses. Kad rakstījām iepriekšējo albumu, bija noruna, ka būs dziesmas tikai latviešu valodā. Sakombinējām to konceptuāli, lai arī sajūta ir kopīga. Paralēli jau tad bija dažas dziesmas angliski un laika gaitā radās vēl dažas. Paralēli ir radušās vēl citas latviski. Likās loģiski, ka vienā albumā būtu viena sajūta. Negribējās miksli taisīt.

– Dziesmas angliski nav taisītas ar mērķi ”izsisties” ārzemēs. Man ir tāds uzskats: ja dziesma ir atnākusi tajā valodā, pārtulkojot citādi, rodas pavisam jauna dziesma.

– Elizabete: Arī mūsu tūre uz Itāliju varētu būt diezgan noteicoša tajā, kādēļ izlēmām dziedāt angliski.

– Diāna: Mums bija dziesmas angliski, izdomājām, ka dažas varētu vēl uzrakstīt, un mums būtu vesels albums.

– Elizabete: Pēdējos gados koncertēšana vairāk sanāca pa ārzemēm, nevis pa Latviju, un likās loģiski, ja muzicē ārzemniekiem, tad ir forši, ja viņi saprot, ko tu paud. Un dziesmas angliski viņi saprot.

– Marta: Kaut gan arī ar albuma Rasā pēdas dziesmām latviešu valodā bija tā, ka itāļi un vācieši ar prieku klausījās. Dziesmas latviešu valodā novērtēja, bet tomēr prasīja, vai gaidāms albums angliski.

Foto: Roberts Neilands

Foto: Roberts Neilands

– Rudenī atkal dosieties koncerttūrē pa Itāliju, bet kā jums ārpus Latvijas gājis līdz šim? Kā atšķiras auditorijas pašu mājās un ārzemēs?

– Anneli: Ir kultūratšķirības. Itālijā koncerta laikā viss ir ļoti aktīvs, visi ballējas, arī koncerta laikā visiem ir svarīgi parunāties utt. Tas gan nenozīmē, ka neuzmanīgi klausās. Viņiem ir sava kultūra, kā to dara. Pēckoncerta ovācijas decibelu ziņā ir desmit reizes skaļākas nekā Latvijā.

Reakcija vai tas, ko tu dzirdi pēc dziesmas, klausītāja atgriezeniskā saite latviešiem ir citādāk vērtējama. Nevar pēc aplausu skaļuma pateikt: ”Jā, viņam patika”.

– Diāna: Ja latvietis nepasaka: ”Bija baigi labi”, tas nenozīmē, ka viņš tā nedomā. Man gribas, lai katrs koncerts ir labs, un tā es arī viņu spēlēju. Kā Elizabete teica, ja esi nospēlējis ar atdevi, ir gandarījuma sajūta, starp latviešiem redzēsi dzirksti acī, un zināsi – bija forši.

– Pēc pašu novērojumiem, kas vairāk nāk uz Sus Dungo koncertiem – meitenes vai puiši?

Marta:

Latvijā pirmajās rindās parasti ir meitenes – pirmais albums vairāk ir sajūtu mūzika, vieglāks un sapņaināks, bieži vien īpašību ziņā ir tuvāk meitenēm, bet Itālijā gan šķita, ka vairāk ir vīriešu.

– Diāna: Itālijā jāņem vērā, ka puiši ir tie, kuri dodas “tusēt”, bet meitene paliek mājās pieskatīt bērnus un taisīt ēst.

– Marta: Tāpēc mēs nebrīnījāmies par tādu statistiku. (Smejas.)

– Sus Dungo ir viena no krāsainākajām pašmāju grupām. Kur jūs rodat ierosmi savam skatuves tēlam, imidžam?

– Diāna: Katra meitene ir ļoti dažāda. Es ticu, ka krāsainums nāk no tā, ka esam tik atšķirīgas.

– Elizabete: Būtu grūti atrast vienu… Katrai ir sava uztvere un stils, izjūta.

– Diāna: Tas nāk no brīvības sajūtas. Mēs cenšamies to nepazaudēt arī mūzikā.

– Anneli: Reizēm nonākam pie kaut kādas tēmas, tas mums dod ideju vai iedvesmiņu.

– Elizabete: Un tālāk katra pati attīsta, kā savu tēlu parādīs šajā tēmā.

– Kas vai kur ir vieta, kur jūs gribētu uzstāties?

– Diāna: Glastonberijā. (Smejas)

– Elizabete: Es gribētu uz Islandi aizbraukt, man liekas, ka mēs piestāvētu.

– Diāna: Islande, Norvēģija, Zviedrija, Jaunzēlande, Japāna…

– Marta: Katra valsts ir unikāla ar savu pieredzi, saviem klausītājiem.

– Diāna: Gribas aizbraukt un izmēģināt tieši Ziemeļvalstis. Man ir aizdomas, ka tur varētu būt labs dialogs ar klausītājiem.

– Kur Latvijas iedzīvotāji jūs varēs redzēt un dzirdēt šovasar?

– Diāna: Labā Dabā noteikti būs ļoti foršs koncerts. Par Positivus mēs vēl nezinām. Vēl būs Rīgas Ritmi, kam speciāli gatavosimies. Arī Labā Dabā uzstāsimies ar īpašu programmu.

– Anneli: 10. jūlijā plānots koncerts Valmiermuižā. Vēl paredzēts koncerta Rīgas svētkos 15. augustā.

– Skatījos, ka biļetes uz ceturtdiena koncertu vēl pārdošanā. Ko teiksiet tiem, kuri ir neizlēmīgi – doties vai ciesties līdz vasarai?

– Elizabete: Diez vai vasarā kaut kas tāds vēl būs.

– Marta: Mēs pašas esam šī koncerta organizatores, līdz ar to mums tas ir daudz lielāks, apjomīgāks, svarīgāks un nozīmīgāks notikums…

– Elizabete: Kur tu neesi viens no daudzajiem festivālā. Te viss no A līdz Z būs mūsu pārdomāts.

– Marta: Arī koncerta ilgums nav ierobežots. Mēs neesam ierobežotas uz skatuves, līdz ar to varētu būt daudz foršāka sajūta.

– Anneli: Mēs centīsimies vairāk piedomāt un piestrādāt pie atmosfēras un sajūtas. Arī viesmākslinieki ir tas, ar ko mēs gribam ienest kaut ko jaunu, svaigu.

– Diāna: Šī ir tā reize, ja gribas dzirdēt Sus Dungo pilnskanīgākumā ar iespēju saprast, par ko ir otrais albums. Būs arī dziesmas no iepriekšējā albuma.

– Anneli: Programma būs daudz garāka, līdz ar to būs laiks iedziļināties mūzikā un kopējā stāstā.

– Diāna: Pēdējo reizi kas tāds bija koncertā Leduspuķe Rīgas Domā. Pasen. Tādēļ vēlos uzsvērt, ka tas nenotiek tik bieži. Tas viss prasa īpašu gatavošanos. Koncerts būs nelieli mūzikas svētki.

 

Tikai šodien, 2. jūnijā, biļetes uz koncertu nopērkamas ar 30% atlaidi. Tās iegādājamas Biļešu paradīzes kasēs un internetā.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas