Tas, ko latviešu pāris redzēja Kalkutā, liks tev padomāt, vai tiešām vēlies apceļot Indiju

16 komentāri

Indija kļūst par arvien populārāku tūristu galamērķi. Uz turieni steidz doties arī ceļotāji no Latvijas. Dažkārt tomēr galamērķī redzētais nav pat sapņos izsapņojams. Portālam Skaties.lv blogere Alīna un viņas vīrs Jēkabs dalās iespaidos un foto no Kalkutā piedzīvotā.

Kalkuta un Sundarbans tīģeru parks

Atlidojot uz Kalkutu, es atceros kādā ceļvedī lasīto ”poverty in your face” un domāju, vai nez tiešām tā ir? Mēs paņemam lidostas priekšapmaksas taksometru (tādi ir visās lielajās Indijas lidostās, apšmauks tikai par pāris rūpijām, atšķirībā no taksometra šofera) un braucam uz viesnīcu. Ir agra pēcpusdiena, bet ielās valda sastrēgumi, neskaitāmas automašīnas, pajūgi, velosipēdisti, autobusi, visi taurē, spraucas un lien. Uz brīdi mani pat pārņem sajūta, ka esmu Kubā, jo šeit ir ārkārtīgi daudz senlaicīga paskata Ambassador taksometru. Lēnā garā virzāmies uz viesnīcas pusi un jau tad piepildās mani Dārdžilingā teiktie vārdi: ”Netīrs?! Pagaidiet Kalkutu.” Turpat, ceļa malā, kur sastrēgumā ir neskaitāmas automašīnas ar pasažieriem, ir tādas kā būdiņas, bez durvīm. Tās ir tualetes, kurās ik pa brīdim kāds vīrietis arī ienāk nokārtot vajadzības, automašīnu pasažieriem noskatoties. Ceļa malās ir no bambusiem un lupatām saslietās nojumes (jo pat par būdām tās nenosaukt), blakus tām spēlējas mazi, kalsni bērni ar striķiem ap vēderu. Turpat blakus kaut kas tiek vārīts un cepts, ar rokām ēsti rīsi. Visi cilvēki ir ārkārtīgi tievi un trūcīgi apģērbti, vairumam tikai ap gurniem apsieta kāda lupata.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

FOTO

Taksometrā ir karsti, par kondicioniera ieslēgšanu jāmaksā atsevišķi (vēl viens veids, kā piečakarē taksisti – kondicionēts taksometrs nenozīmē, ka tas vēl tiks ieslēgts, braucot pēc parastā tarifa). Arī šis taksists nezina, kur atrodas mūsu viesnīca. Tomēr beigās to kaut kā atrodam, skatoties Google (kas beigās uzrāda tomēr nepareizo māju) un prasot garāmgājējiem. Šeit pavadīsim tikai vienu nakti, jo nākošajā dienā mums jābrauc uz Sundarbans dabas parku. Tūrisma birojs, kur mums jābūt astoņos no rīta, ir tikai minūtes gājiena attālumā no mūsu viesnīcas. Esam pašā pilsētas centrā, kur ir platas ielas ar tirdzniecības nojumēm un turpat…ganās govis. Tās ēd zemē nomestos atkritumus, dzer no spaiņiem, un tās arī tiek slauktas. Ja Dārdžilingā atkritumus dedzināja, šeit tos vēl izbaro govīm. Negribas domāt par to, kāds piens tur beigās sanāk.

Ceļvežos par Kalkutu raksta, kā par karalisko britu Indijas galvaspilsētu, arhitektūras pērli un īstiem vēstures mīļotājiem esot jābrauc tieši uz šejieni. Mēs atbraucām galvenokārt tāpēc, ka blakus ir Sundarbans parks, kurā dzīvo Bengālijas tīģeri, un tad jau vēsturisko daļu arī gribam aplūkot, pie reizes apskatot Mātes Terēzes māju.

Pirmajā dienā mums nav īpaši daudz laika, kamēr viesnīcā nomazgājamies (un secinām, ka izmazgātās drēbes nežūst arī šeit) un skrienam apskatīt pilsētu pirms saulrieta. Aizejam līdz kartē atzīmētam parkam pilsētas centrā. Tajā ganās govis, kazas un zirgi, zāle pāri ceļiem, dubļu peļķes un dzīvnieku izkārnījumi. Parka mala pie ceļa nosēta papīra turziņām, plastmasas šķīvjiem, pudelēm un citiem atkritumiem. Vietējie uz mums noskatās, taču pagaidām nelūdz nofotografēties. Izejam cauri Kalkutas metro, kurā ir metāla detektors. Protams, ņemot vēra fototehnikas daudzumu, tas pīkst kā negudrs, bet sargs par mums neliekas ne zinis. Tomēr ar metro nebraucam, tikai izmantojam to, lai pārietu pretējā ielas pusē.

Aizejam arī līdz Viktorijas memoriālam, kas, kā beigās izrādās, ir vienīgā koptā britu laikmeta celtne šajā pilsēta. Taču pat tai sienas iekšpusē nospļautas ar sarkano košļājamo tabaku paan. Arī ielas ir tādā pat sarkanīgā krāsā. Arī šeit ir klaiņojoši suņi, taču šeit ir arī milzīgi kazu bari, kas tiek ganīti pa gājēju celiņu un parka pusi.

Gribam nofotografēt memoriālu saulrietā, tālumā arī stipri zibina, taču aiz mākoņiem, un neizdodas to nofiksēt. Pēc brīža atbrauc apsargi un saka, ka fotografēt no statīva aizliegts. Nākas izveidot konstrukciju no akmeņiem un vienas kurpes. Kamēr cītīgi fotografējam, mums nepārtraukti nāk klāt cilvēki un grib ar mums nobildēties, neskatoties uz to, ka esam aizņemti. Šoreiz atsakam visiem bez izņēmuma, jo saulrieta brīdis ir īss.

Negaisa mākoņi nāk aizvien tuvāk un nolemjam pamazām virzīties uz viesnīcas pusi. Beidzot ir brīdis, kad mums jāšķērso kāds krustojums un saprotam, ka esam saskārušies ar problēmu. Vietējie kaut kā pamanās pārskriet pāri, pat iešļūcamos apavos (pretī saņemot daudz, daudz taures signālu). Pat tad mašīnas nebremzē. Pie zaļās gaismas, kad gājēji būtu jālaiž, nogriežoties pa labi vai pa kreisi!!! Blakus esošais tirgotājs mums nāk klāt un saka, lai tik ejam pāri. Kā?!! Pāri tomēr kaut kā beigās tiekam, nobijušies un savu tauru daļu saņēmuši. Pavisam satumst un mums vajadzētu tikt līdz viesnīcai, pirms aizveras restorāns. Uz brīdi pieklusušie sastrēgumi, šķiet, iet mazumā. Tas gan tikai uz brīdi. Šodien esam nogājuši diezgan lielu gabalu un uz viesnīcu vairs negribas iet ar kājām. Metro pietura tomēr arī nav gluži pa ceļam un nolemjam ķert taksi. Izrādās, Kalkutas taksometri negrib ņemt ārzemniekus. Izskatās, ka arī vietējos īpaši nē, jo dažas vietējās sievietes, kurām tas tomēr izdodas, to izdara vienkārši ielecot taksometrā, kad tas apstājas pie sarkanās gaismas. Angļu valodā šeit nerunā gandrīz neviens (acīmredzot – tirgotājs pie krustojuma bija ļoti liels izņēmums). Droši vien tas arī ir iemesls, kāpēc taksisti negrib ar mums krāmēties.

Kamēr vēl izmisīgi cenšamies noķert taksometru, pamanām pie koka piesietu gruzdošu striķi. Tās ir šķiltavas! Katrs, kurš to vēlas, var pie tā pienākt un aizdedzināt cigareti. Striķis gruzd lēni, kokam miza nav apdegusi un apkārtējie vīrieši izskatās apmierināti. Pēc tā, kā nu jau vairāki taksometri nestājas, nolemjam, ka ātrāk būs ar kājām. Beidzot arī sāk gāzt lietus, un mēs pārskrējieniem skrienam viesnīcas virzienā. Man mugurā garie svārki, kas pie katra pakāpiena velkas pa zemi un es jūtu, kā kājas līdz potītēm ir dubļu pārklātas. Man negribas domāt par to visu, kas tobrīd uz tām ir, ņemot vērā ar paan piespļaudītās ielas un suņu daudzumu.

Sundarbans

Nākošajā dienā steidzīgi ēdam brokastis viesnīcā un skrienam uz tūrfirmu, kur mums rezervēts divu dienu brauciens uz Sundarbans dabas parku. Ja ļoti paveicas, tajā var redzēt Bengālijas tīģerus.

Sēžam un gaidām, kad iesim uz autobusu, grupā būsim astoņi cilvēki. Bez mums četriem ir atnākusi arī kāda britu meitene, kas jau divus mēnešus viena pati ceļo pa Indiju (un gandrīz nepārtraukti kasās), kāds japānis, kurš Indijā jau ir nez kuro reizi un salīdzina pierakstus ar britu meiteni. Gids nosaka, ka droši vien pārējie divi ir indieši, citādāk nevar izskaidrot to, ka viņi jau pusstundu kavē. Beidzot atskrien kāda indiešu meitene (pirmā indiete, kurai redzu kājās džinsu bikses!), dzimusi Kalkutā, bet dzīvo Bangalorē un vēl pēc brīža viņas nīderlandiešu draugs.

Beidzot dodamies uz baltu busu, kas mūs aizvedīs līdz Bengālijas līča kanālu sistēmas sākumam. Sundarbans parks ir aptuveni 10 000 kvadrātkilometru liela teritorija, kur ir lielākā mangrovju mežu sistēma pasaulē. Lielākā daļa parka atrodas Bangladešā, bet Indijai arī pieder neliels gabaliņš. Okeāna tuvuma dēļ ūdens šajos kanālos ir sāļš.

Brauciens aizņem gandrīz trīs stundas, un pa ceļam ir gandrīz nebeidzams tirgus. Taurēšana, dubļi zem automašīnas riteņiem, neskaitāmi cilvēki un mājdzīvnieki. Tuvojoties Sundarbans, skatam paveras plaši rīsu lauki, kur beidzot arī piestājam izlocīt kājas. Mūs cienā ar vietējo pienā vārīto ingvera tēju, turpina līt lietus un kāda maza meitene aizved mūs uz savas mājas labierīcībam. Māja ir puscilvēka augstumā, no māla, labierīcības ir kā savulaik autoostās, ”pēdiņas”, tikai tīras. Vēlāk viņa mūsu gidam prasa par to naudu, ko viņš arī iedod.

Beidzot nokļūstam uz kuģīša, uz kura pavadām turpmākās dienas nomoda stundas. Gids mūs cienā ar vafelēm pakusušā šokolādē (vērīgākie ceļabiedri pamana, ka vafelēm derīguma termiņš ir beidzies jau pirms kāda gada) un ingvera tēju.

Pa nakti mēs paliksim Eco-village jeb ciematiņā, kas neatstājot pēdas pasaules ekosistēmā. Elektrība tiekot ražota no saules baterijām un ūdens savākts no lietus. Dienā, kad tur nokļūstam mēs, tiek darbināti dīzeļa ģeneratori (it kā tāpēc, ka esot svētki). Mājiņas ir patiesi spartiešu stilā. Labi, ka uz Indiju paņēmu līdzi savus palagus un dvieļus, šeit tie ļoti noder. Mājiņa arī celta no māla, jumts no niedrēm (pa kurām pa nakti skraida žurkas) un pāri pārtīts lipīgs moskītu tīkls.

Neskatoties uz minimālo iekārtojumu, ir pat pods, izlietne un dušas šļauka, bet kā jau Indijā, nekāda īsta kanalizācija šeit nav, viss aiztek turpar aiz mājas zemē. Uz griestiem sēž ķirzaciņa. Pret tām man gan nav pretenziju, jo zinu, ka tās ēd odus. Britu meitene Indijā jau ir sen un saka, ka malārijas medikamentus nelieto, odu atbaidīšanas līdzekļus arī nē. Mēs gan, un ņemot vērā to daudzumu šeit, nelietot medikamentus izklausās neprāts.

Vakariņās mums dod vietējos sautējumus, rīsus un ingvera tēju. Es pamazām ēdu savus proteīna batoniņu krājumus, jo salīdzinot ar to, kāds ēdiens ir šeit, Dārdžilingā viss bija maigs un ēdams. Te ir tikai pipari. Vīrietis, kurš mums nes ēdienu, pa ceļam sāk stipri klepot, neliekot mutei priekšā roku. Ēst vairs negribas nemaz. Gids aicina doties pastaigā pa ciematu, esam sagatavojušies un kājās ir pārgājienu apavi, taču paskatoties, ka dubļi šeit ir krietni pāri potītēm, basām kājām nolemjam neiet. Tā vietā dodamies savā pārgājienā pa slidenajām ciemata taciņām uz piestātnes pusi. Te vērojam vietējās sievietes rīsu laukā, bērnus, spēlējoties ar dubļiem, un kazas, kas it kā ziņkārīgas, tomēr mūk prom. Līdz ar saulrietu mums paredzēts izbrauciens ar laivu uz mangrovju mežu. Plakanā, garā laivā lavierējam caur mangrovēm, dzenājot krabjus. Indiete spiedz, viņai nepatīk, es gan jūsmoju, jo man krabji ir vieni no mīļākajiem ”ceļojumu” dzīvniekiem. Vērojam arī putnus, taču izbrīna, ka to patiesībā ir diezgan maz. Lai izbrauktu cauri mangrovju mežam, brīžiem visi laivā pieliecamies, ar rokām atbīdām zarus, lai tiktu cauri. Atgriežamies jau tumsā. Tikai nākošajā dienā mums gids parāda kādu mangrovi, uz kuras satinusies čūska. Gan jau tādas bija arī vakar, tikai mēs tās neredzējām.

Vakarā mums piedāvā doties skatīties vietējo priekšnesumu par godu svētkiem, taču esam noguruši no skaņām, smaržām un dubļiem un gribas uz brīdi vienkārši atpūsties. Ejot gulēt, svarīgākās mantas ieliekam gultā, spilvena vietā. Aiz durvīm pa nakti kaujas suņi, uz jumta čabinās žurkas un miegs ir nemierīgs.

Nākošajā rītā pēc brokastīm dodamies saņemt atļauju, lai brauktu pa parka teritoriju. Uzzinām, ka parkā katru gadu tīģeri apēd aptuveni 45 cilvēkus. Oficiāli tiek paziņots tikai pa 20-25. Vietējiem izsniedz atļaujas medus vākšanai parka teritorijā, 20-25 ir no tiem. Pārējie ir tie, kas dodas medu vākt nelikumīgi vai medī.. Jautājot, cik tad parkā ir tīģeru, skaits mainās. Pēdējais cipars, ko dzirdam, ir ”nedaudz pāri 100”, kaut sākumā izskan pieņēmumi pat par 300 dzīvniekiem. Brīnāmies, kādēļ gan mēs braucam pa parku, kad saule jau gabalā, vai tad nav lielākas iespējas redzēt tīģeri saullēktā? Nē, tas neesot no tā atkarīgs. Vēlāk gan, apskatot tabulu, kur var pierakstīt tīģera novērojumus, visbiežāk tos satiek tieši no rīta. Mūsu gids tīģeri redzējis pēdējoreiz pirms 4 mēnešiem, un, ņemot vērā uz laivas valdošo troksni, nebrīnos, ka tā arī ir. Gan jau kāds tīģeris mūs gan dzirdēja, gan redzēja, taču mēs to nesatikām. Visbiežāk tīģerus satiek, kad tie pārpeld no vienas salas uz otru, un esot kanāla vidū viņiem vairs nav, kur likties. Mēs pavadām dienu, braucot pa dubļiem, apskatot dubļaini pelēkas mangroves un redzot pa kādam briedim.

Atpakaļ uz Kalkutu braucam pa citu ceļu. Pilnīga tumsa, bedru vairāk nekā ceļa, skan indiešu mūzika un šoferis sit plaukstas un dzied līdzi. Busiņš kratās tādā pakāpē, ka nav iespējams noturēties sēdeklī, tāda sajūta, ka mēs pusi no laika pavadām gaisā starp sēdekli un busiņa jumtu. Pēc brīža britu meitene iedod viņam savu iPod un sāk skanēt Hotel California.

Atgriežoties Kalkutā

Atgriežoties Kalkutā, pierezervējam tūri nākošajai dienai tajā pašā tūrisma firmā. Protams, atbraucot uz Kalkutu, cena jau izrādās lielāka, nekā sākumā runājām. Mēģinām kaulēties, bet viņi nepiekrīt. Parasti Kalkutas tūre tiekot organizēta ar motorolleriem, taču mēs neesam gatavi tādam piedzīvojumam un izvēlamies automašīnu. Ilgi kaulējamies par to, kāpēc mūs nevar paņemt viesnīcā par to pašu samaksu, kā no tūrisma firmas, beigās tomēr piekrītam piemaksāt, jo dabūt taksi no rīta nešķiet iespējams. Taksometru uz viesnīcu mums sarunā tūrfirmā, taksists, protams, atkal nezina ceļu un nerunā angļu valodā. Viņš jautā garāmgājējiem par viesnīcu, beidzot kāds jauns puisis par mums apžēlojas, izvelk telefonu un sameklē kartē viesnīcu un pastāsta, kur taksistam jābrauc. Šajā brīdī saprotam, kāpēc līdz šim mūsu mēģinājumi rādīt karti nav vainagojušies panākumiem. Šeit taksisti neprot lasīt karti! Indietis viņam paskaidro precīzi, kur jānogriežas un beidzot nokļūstam viesnīcā, pa ceļam secinot, ka taksometrā ir blusas. Jā, nabadzība šeit tiešām ir. Tāda nabadzība, ka taksista kreklam vietā, kur tam pieduras drošības josta, ir izberzts caurums.

Pēc Sundarbans parka viesnīca šķiet kā paradīze. Sakrāmējam maisos netīrās drēbes un nododam tās tīrīšanā. Protams, uz ielas būtu lētāk, taču mums vairs nav spēka vēl kaut ko meklēt. Turpat, viesnīcā, paēdam vakariņas (viesnīcā ir ļoti, ļoti plaša ēdienkarte). Šeit pat beidzot ir ēdami frī kartupeļi, kas negaršo tā, it kā būtu vārīti plastmasā.

Nākošajā rītā Kalkuta mūs sagaida ar karstumu. Ir ap trīsdesmit grādiem un mēs esam gatavi doties ceļā mūsu ekskursijā. Indijā gidam ir liela priekšrocība. Mēs tiekam iekšā pat britu laika kapos, kuri vispār ir ciet uz remontu. Uz šejieni parasti ejot indiešu pārīši, nevis vēstures mīļotāji. Cilvēki ir miruši jauni un daudz. Krāšņi pieminekļi ģenerāļiem, viņu sievām, ģimenes kapenes un apsūnojuši pieminekļi. Aizbraucam arī līdz Mātes Terēzes mājai, vēlreiz nobraucam gar Viktorijas memoriālu un sākam apskatīt savdabīgākās vietas. Kali templis Kalkutā ir viena no savdabīgākajām pieredzēm visā Indijas brauciena laikā. Gids mums stāsta, ka jaunais veids, kā rakstīt Kalkutu (Kolkata tagad, kādreiz Calcutta) esot tieši par godu šai dievietei. Ap templi ir neskaitāmas bodītes, kur tirgo ziedus un sīkumus, ko nest uz templi. Templī ir milzīgas rindas uz kādu zāli. Rindā stāv bērns, kurš skaļi raud un ir pilnīgi pliks, tikai striķis ap vēderu. Gids mums stāsta, ka šeit atved kazas ziedojumiem. Redzam, kā ar šļūteni mazgā asiņainu grīdu. Pēc brīža skan bungu rīboņa un desmitiem cilvēku ar degošām acīm skrien uz bungu pusi, grūstoties, lai redzētu, kas nu tur būs. Tur tūlīt ziedošot kazu, tāpēc visi tā skrien, mums stāsta gids. Pēc brīža bungas vairs nerīb un no mazā namiņa iznes vispirms kazas galvu un tad pārējo. Pie mums pieskrien kāds vīrietis un sāk aizrautīgi kaut ko stāstīt. Ir grūti atrast jebkādu citu vārdu kā tikai ”fanātiķis”, lai viņu apzīmētu pareizi. Pēc šī tempļa apmeklējuma man vairs nav itin nekādu ilūziju par reliģijām, kas ir svešas, nezināmas un ar kurām labāk nevajag sasieties. Sarkani striķīši ap roku varbūt izskatās skaisti, bet tās šausmas templī man liek vēl vairāk turēties pa gabalu no reliģiozajiem cilvēkiem.

Jautājam gidam, kas ar kazu tiks darīts tālāk? Templis to ”ziedos” atpakaļ cilvēkiem, kas to atnesa. Protams, ka to apēdīs! Te arī izplēn jebkādas ilūzijas par veģetāro Indiju. Vairums vienkārši nevar atļauties gaļu.

Lai mums nebūtu garlaicīgi, gids mūs aizved arī uz Kalkutas izgāztuvi, kurā strādā ”nepieskaramie, tie, kam pienākas darīt tādu darbu”. Milzīgajā atkritumu kalnā ganās govis un cūkas.

Mūs aizved arī uz Kalkutas botānisko dārzu. Man šķiet, ka šis botāniskais dārzs varētu būt skaistākais pasaulē, ja vien tas būtu bijis kopts pēdējos četrdesmit gadus. Palikušas vien nelielas taciņas, koki noauguši ar vīteņiem, plāksnītes ar nosaukumiem pazudušas. Kopts tiek tikai milzīgais baijāna koks, kurš ir platākais koks pasaulē un ir vairāk nekā 250 gadus vecs. Pārējās dārza daļas ir atstātas dabas vaļā, kā vairums citu britu laikmeta pieminekļu.

Pēc tam mēs braucam apskatīt slaveno Kalkutas ziedu tirgu. Šeit no visas valsts tiek vesti ziedi – tūkstošiem samteņu galviņu, neizplaukušu lotosa ziedu, rožu un jasmīna pumpuru. Garumgaras ziedu virtenes ir saliktas grozos, nestas uz galvas un piedāvātas garāmgājējiem. Ziedi tie pārdoti pušķos, un es palūdzu vienu lotosa ziedu. Pārdevējs to ”nomizo” un no pumpura tas pārvēršas maigi rozā brīnumā. Diemžēl, jau nākošajā dienā tas sāk pelēt. Tirgū ir ārkārtīgi daudz cilvēku, un gids mūs ved uz upes pusi. Pa ceļam redzam izģindušus cilvēkus guļam uz lāviņām grandiozā britu laika mazgāšanās mājā. Upē mazgājas cilvēki, peldas bērni, tiek skalotas drēbes. Netālu no ziedu tirgus ir krematorija, un upē tiek izkaistīt arī cilvēku pelni. Un turpat blakus tiek ņemts māls, no kura gatavo statujas festivāliem. No salmu pamatnes un Gangas māliem tiek sagatavoti visdažādākie tēli – dievietes un dievi, dzīvnieki un nesaprotamas būtnes. To sejas tiek rūpīgi izkrāsotas, tie tiek apģērbti, uzlikti uz statīviem un piegādāti ģimenēm, kas tēlus pasūtījušas. Festivāla laikā statujas ar visām drebēm un plastmasas rotām tiek ielaistas upē.
Pēc Kalkutas mums ir sajūta, ka mēs esam redzējuši vēl vienu Indiju. Drausmīgāko nabadzību, reliģisko fanātismu un arī vienu no modernākajām lidostām, kurās ir būts. Pirms atgriezties Deli, nobaudām īru krogā burgeri ar frī kartupeļiem. Viss ir ass, protams, bet pēc Sundarbans piparu virām jau ir ēdams. Aplūkojam ārkārtīgi dārgos vietējo izstrādājumu veikalus lidostā (uz ielas to visu var iegādāties pat 10 un vairāk reizes lētāk) un lidojam uz Deli.

Vai es brauktu uz Kalkutu vēlreiz? Visdrīzākais, nē. Man mazliet žēl, ka divas Sundarbans pavadītās dienas nebija tik interesantas, kā cerēts, jo patiesībā tieši Sundarbans dēļ braucām uz šo Indijas reģionu. Taču es priecājos, ka man bija iespēja redzēt šo pilsētu, dabas parku un tādu Indiju, par kādu es biju lasījusi tikai grāmatās, un es noteikti nenožēloju, ka uz turieni aizbraucu. Iespējams, ar laiku kaut kas šeit mainīsies un arī britu mantojuma daļa tiks kopta un uzturēta. Diemžēl, nabadzība, kas tiešām ir acīmredzama, nav novēršama piecu vai desmit gadu laikā.

16 komentāri

TOP komentāri

  • Elita
    +8

    Elita

    Ļoti aizraujošs stāsts, paldies par piedzīvotiem iespaidiem!

    06.12.2015 12:48

  • Marks
    +4

    Marks

    Aizrādi citiem par snobismu, bet savā komentārā izpaud pilnīgu aprobežotību, jo laikam nav ienācis prātā, ka citi nepanes asus ēdienus? Te cilvēki godīgi uzraksta par pieredzi, pietam palasot citus rakstus redzams, ka nu nav vis tikai AI cienītāji. Tā ka dod šu savus braucienu aprakstus, mēs arī labprāt pakritizēsim par to kur, kā, cik bieži brauc, ēd, un galvenais, iedod apskatīties savas bildes, kaut kā man ir liela pārliecība, ka tavas nav pat pus procents no tā kvalitātes, kas te.

    12.12.2015 08:42

  • ES
    +2

    ES

    Neesmu bijusi Indija.Izlasiju ceļojuma piezimes, komentārus,atkal ceļojuma piezīmes.Nesaprotu, kādēļ komentāros daudzi tā cepas un un visādi nosauc ceļotājus-viņi vienkārši dalījās ar SAVIEM iespaidiem, sak, ar ko jāsastopas,esot tur,tas arī viss.Katrs pats var novērtēt, grib tā izbaudīt atvaļinājumu vai nē.Nabadzība nav salda ne tur, ne te,vienīgais, ka šejienes "ne biezais" turienes nabadzību fiziski nevar ieraudzīt, pat ja gribētu, ceļanaudas dēļ vien.

    13.12.2015 08:49

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas