Latvietes kājām dodas uz Igauniju. Nikijas un Hermīnes raibie piedzīvojumi ceļā uz Munameģi

10 komentāri
Latvietes kājām dodas uz Igauniju. Nikijas un Hermīnes raibie piedzīvojumi ceļā uz Munameģi
Foto no privāta arhīva

”Zini, man šķiet, vajadzētu aiziet ar kājām uz Igauniju.” – ar šo vai kādu stipri līdzīgu frāzi 2016. gada 12. jūlijā Hermīne pamodināja manī vēlmi, par kuras esamību līdz tam nebiju nojautusi. ”Jā, vajadzētu gan. Man vienīgi 28. jūlijā jābūt Rīgā, bet 29. varam iet.”

Un tā divu nedēļu laikā sataisījāmies kaut kam, ko neviena no mums nekad iepriekš nebija darījusi. Kas jāņem līdzi? Kam jābūt gatavām? Ko labāk līdzi neņemt? Kas būs, kā būs? Par to visu bija tikai ļoti aptuvena nojausma. Un tomēr kopīgi izveidojām sarakstu ar lietām, kam noteikti jābūt līdzi, un uzsākām savu piedzīvojumu.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

1. diena

Pamostos stundu pirms modinātāja. Nu labi, būs mazāk steigas. Pārskatu un salieku somā visu, ko iepriekšējā vakarā esmu salikusi līdzņemšanai. Pašausminos par to svaru, kas būs jānēsā uz muguras tuvākās 3 – 15 dienas. Tā kā gan man, gan Hermīnei šis ir pirmais tāda veida gājiens, tad neesam noteikušas, cik ilgi staigāsim. Vienīgie noteikumi – nebūt mīkstajām un nepadoties pirmajās trīs dienās, kā arī neblandīties apkārt īpaši ilgāk kā divas nedēļas.

Tikšanās vieta mums norunāta pie Brīvības pieminekļa, lai būtu tāds stabils sākumpunkts. Tur satiekamies līdz nelabumam apaļā stundā – 11:00. Secinām, ka no līdzņemamo mantu saraksta trūkst vēl makgaiverenes un ūdeņraža pārskābes. Makgaivereni nopērkam pa ceļam, bet ar ūdeņraža pārskābi vilcināmies, lai vēlāk ik pa laikam par to atcerētos, bet tā arī līdz ceļojuma beigām neiegādātos.

Foto no privāta arhīva

Kamēr ejam pa Brīvības ielu, ik pēc pārsimt metriem taisām selfijus un publicējam ”Facebook” ar komentāriem ”jā, mēs vēl joprojām ejam”. Tā iesildoties, aizejam līdz Zemitānu stacijai. No turienes ar vilcienu aizbraucam līdz mūsu īstajam sākumpunktam Saulkrastos, jo īsti negribās bojāt savu motivāciju, pavadot visu pirmo dienu pastaigā pa Rīgas mikrorajoniem, kā arī gribas drīzāk to Igauniju.

Foto no privāta arhīva

Saulkrastos uzrīkojam pikniku pie jūras par godu gājiena sākumam. Beidzot sāku saprast, kāpēc dažiem cilvēkiem nepatīk skudras – mani par savu mērķi noskata vesela kolonija, un uzbrūk man, manam ēdienam un visam, kas man pieder. Tikmēr man izdodas pārsteigt Hermīni ar to, ka arī tofu var būt garšīgs.

Kad esam paēdušas un izbarojušas sevi skudrām, dodamies ceļā. Iešana kā iešana, bet tās somas… Ik pēc 1 – 2 kilometriem nākas apstāties, lai atpūtinātu muguras. Pret vakaru griežamies nost no ceļa, un dodamies uz jūru. Pa ceļam, mežā (lai nu kur) satiekam man pazīstamus cilvēkus, kuri apšauba mūsu apavu izvēli. Nu nez’, man jau šķiet, ka manas botas ir ideāli piemērotas šādam pasākumam, bet to laikam redzēsim vēlāk.

Tiekam līdz jūrai, atpūšamies, uzceļam telti, iekurinām ugunskuru no vecām dienasgrāmatām. Nāk nakts, un man kļūst auksti. Atceros, ka mani īpaši nesajūsmina gulēšana teltī. Salst, pretīgs noskaņojums, riebjas dzīve. Nesaprotu, priekš kam man tas viss bija vajadzīgs. No iešanas nogurusi neesmu, bet pēkšņi nāk apjausma, ka nāksies vairākas naktis pēc kārtas pavadīt teltī. Bet tādam pārbaudījumam nu esmu sevi pakļāvusi, nekur likties. Visu nakti salstu, mēģinu gulēt, nosolos sev nekad vairs neiet pārgājienā ar vasaras guļammaisu. It kā nav pati aukstākā nakts, bet nepalīdz ne trīs džemperi, ne guļammaiss, ne telts. Mani izglābj tikai rīts.

2. diena

Ap sešiem no rīta beidzot izdodas aizmigt, bet ne uz ilgu laiku. Deviņos atkal esmu augšā, jo dienas gaismā nespēju gulēt, lai cik nogurusi būtu. Noskaņojums pirmo dienas pusi nekāds, bet vismaz Hermīnei tas nepielīp, viņa tikai priecīgi salīdzina manus matus ar ūdenszālēm.

Foto no privāta arhīva

Diezgan lielu gabalu noejam gar jūru. Vairākas reizes mēģinām no tās attālināties un nonākt uz kāda ceļa, bet visu laiku nonākam atpakaļ pie jūras. Ieraugu pazīstamu vietu un atceros, ka tur svinēju Jāņus. Beidzot arī atrodam ceļu prom no jūras. Vēl vairāk tikai vienu reizi dzīvē redzētu, bet tomēr pazīstamu koku, pļavu, māju. Pamazām uzlabojas garastāvoklis, un visa tā iešana vairs nešķiet tik bezcerīga. Sapērkamies vietējā veikalā ēdienus un dzērienus, atkal uzrīkojam pikniku.

Pamazām sākam pierast pie svara, kas jānes uz muguras. Pauzes kļūst retākas. Ik pa laikam piestājam paēst.

Tuvojas vakars, un mans izmisums sāk atgriezties. Negribu līst atpakaļ tajā briesmīgajā objektā (teltī)! Negribu, negribu, negribu! Bet nu kur likties.

Beidzot pamanām ceļa malā kempinga zīmīti, diezgan neuzkrītošu. Viesu nams ”Pļavas”. Dodamies iekšā no pagalma puses, cerot atrast solīto kempingu. Tur mūs sagaida vīrietis, kura statuss mums sākumā nav skaidrs – varētu būt gan klients, gan īpašnieks, gan parasts darbinieks. Viņš parāda mums ieeju.

Iekšā viss izskatās ļoti dārgs un ekskluzīvs. Jautājam bārā, kā te ar palikšanu pa nakti savā teltī. Saņemam atbildi, ka palikt var, tikai šobrīd nevarot mums piedāvāt dušu. Tad mums liek nedaudz uzgaidīt. Pēc brīža pienāk tas pats vīrietis, kuru satikām sākumā, un saka: “Nu, izskatās, ka jums tomēr atkal darīšana ar mani.” Viņš mūs izved ārā, izrāda mums dārzus, taciņas, ūdenstilpnes, kā arī parāda elektrības kontaktu un mazmājiņu lokācijas. Liela, skaista teritorija. Daudz vietiņu, kurās ar savu kompāniju netraucēti sēdēt kā pašam savā dārza ballītē, tikai ēdienus un dzērienus pienes klāt gatavus. Ceru kādreiz te atgriezties.

Telts celšana, izrādās, šeit ir bezmaksas pasākums. Uzceļam savu telti zem lielākas telts, vēl brīdi pasēžam, un tad ejam gulēt.

Foto no privāta arhīva

3. diena

Šoreiz gulēju labi. Joprojām neesmu sajūsmā par telti, bet bija daudz labāk nekā pirmajā naktī. Varbūt vienmēr jāceļ telts zem lielākas telts? Vai arī nē – šoreiz Hermīne neesot labi izgulējusies.

Pasēžam līdz desmitiem pie galda, paskatāmies, kā cilvēki pamazām sāk mosties un nākt ārā, kā viesmīļi sāk strādāt. Pie mums pienāk ļoti smaidīga meitene un sasveicinās vairākās valodās. Kļūst vēl smaidīgāka, kad atbildam latviski. Palūdzam viņai kafiju, padzeram, nojaucam telti, dodamies tālāk.

Pēc kāda brīža ieraugām zīmi, kas norāda uz Ainažu molu. Nolemjam apskatīt. Sākumā dēļu taciņa, tālāk klinšu kāpšanas cienīgs akmeņu krāvums. Lēkājam no akmens uz akmeni, somu svaru vairs nejūtam nemaz. Turpmāk veikalos bez žēlastības pirksim jebkuru svaru un daudzumu pārtikas. Jau iepriekšējā vakarā, kad noņēmām somas, staigāšana šķita dīvaina un nejēdzīgi vienkārša.

Pēc mola apskatīšanas mums priekšā Igaunijas robeža. Selfijs bez lietusmēteļiem, skats uz augšu, kur sāk vilkties pamatīgi lietus mākoņi, selfijs lietusmēteļos, un šķērsojam robežu.

Foto no privāta arhīva

Foto no privāta arhīva

Uzreiz aiz robežas ielienam nojumītē, un tūlīt sāk gāzt lietus. Nedaudz pasēžam, bet, tā kā rīta saulītē esam labi sasilušas, tad nolemjam negaidīt lietus beigas, un turpināt ceļu. Hermīne man visu laiku stāsta, cik ļoti viņai patīk, kā izskatās visādas žāvētas zivis, un izskatās pavisam sajūsmināta, kad piestājam kādā ceļmalas krogā, kur tādas izliktas apskatei visvisādos leņķos. Man gan neomulīgi – beigtas zivis nekādi neietilpst manā izpratnē par skaistumu vai ēstgribas izraisīšanu. Toties krodziņš it kā nekurienes vidū, bet pilns ar cilvēkiem! Apkārt nevienas mājas, tikai ceļš, pa kuru reti garām pabrauc kāda mašīna.

Šoreiz kempinga vietā atrodam kaut kādu putnu vērotāju pieturu. Atpūtas laukums, basketbola grozs, dabas vērotāju taku sākumpunkti, malkas skaldītava, dedzinātava, izlietne, tualete… bet info centrs jau ciet, tāpēc pašas sev atļaujam uzcelt šeit telti. Tad nododamies ikvakara staipīšanās tradīcijai, šoreiz to iemūžinot arī bildēs.

Foto no privāta arhīva

4. diena

Nakts teltī atkal riebīga. Nezinu, vai pieradīšu.

Pamostos no modinātāja signāla, jo iepriekšējā vakarā esam nolēmušas, ka jālasās prom, pirms atveras info centrs un apkārt sāk klīst ļaužu pūļi.

Pirmdienas rīts.

Ejot atkal cauri ciematiem, gar lauku sētām, ieraugām zīmi “KURK,TOMAT, KARTUL”. Dodamies iekšā sētā, lai mēģinātu nopirkt kādu “kurk” vai “tomat”. Tūlīt skatam paveras kūpinātava ar Hermīnes iecienītajām beigtajām zivīm. Tās viņai patīkot pēc skata, “bet nu diez vai pēc garšas”, un tomēr viņa grib pamēģināt. Jautāts, vai ir iespējams nopirkt pusīti no vienas tādas, vietējais atbild, ka tā tās lietas te nestrādā, un mēs, apšaubīdamas Hermīnes spēju vienai pašai tikt galā ar veselu zivi, ejam tālāk pēc tiem tomātiem.

Ap mums savācas vairāki cilvēki, un visi kopā nojauc valodas barjeru, tad iznes tomātu kasti. Saka – ja gribam tikai pa vienam, tad tie būšot bez maksas. Kamēr domājam, ko atbildēt, mums jau fiksi pielasa pilnu maisiņu, “piemet” klāt burciņu svaigas jāņogu želejas, divas kūpinātas zivis (dabūjam pasmieties, ka pusīti pārdot negribēja, bet divas uzdāvināt gan), un beigās vēl tiekam pie trīs saujām pērļu sīpolu. Naudu ņemt kategoriski atsakās. Saņemam komplimentus par savām mugursomām, un saprotam, ka ar dāvanām esam “apbērtas”, jo cilvēki arī ir gājuši tādos pārgājienos, un līdz ar to jūtas ar mums vienoti, un gribējuši iepriecināt.

Kamēr mēs vēl apjukušas par tādu viesmīlību, mums pamanās arī piedāvāt braucienu uz Pērnavu (apmēram 70 km). Piekrītam, jo esam nolēmušas mesties visos piedzīvojumos, ko šis gājiens mums piedāvās.

Foto no privāta arhīva

Pa ceļam apspriežam tautu un valodu atšķirības. Visi igauņi zinot vārdu “saldējums”, jo pie viņiem tirgojoties kāds no mūsu saldējumiem, uz kura lieliem burtiem tā arī rakstīts. Daudz smejamies. Šie mums izstāsta, ka zinot teikumu “vilks tuksis zirgs”, kas, izrādās, domāts “zirgs – tuksneša vilks”, un “tuksis”, viņuprāt, radies no kāda ne visai pieklājīga vārda igauņu valodā.

Kad ierodamies Pērnavā, sāk gāzt lietus. Slapjš, auksts, neko negribas. Uzrīkojam pikniku parkā uz soliņa – paskats tik skumjš, ka pašām sanāk smiekli par to visu. Nu, vismaz kaut kas, par ko papriecāties.

Ielienam sildīties autobusu biļešu kasē, tur sēžam vairākas stundas, līdz saņemamies iet ārā.

Atrodam tuvāko bāru, tur Hermīne nejauši paņem aliņu. Kad ejam atkal ārā, lietus kļuvis nekaitīgs. Pastaigājamies pa pilsētu, apskatām tūristu info centru. Pa ceļam es ieraugu kāda kroga izkārtni. “Veerev Olu”. Rodas sajūta, ka, lai ko mēs tālāk darītu, noteikti vajag tur iegriezties. Pēc vēl viena neliela līkuma pa ielām turp arī dodamies.

Paņemam katra vienu alu, apsēžamies ārā pie mazākā galdiņa (tur ir divi – liels un maziņš). Nepaiet ne dažas minūtes, kad pie otra galda sēdošie puiši jau saka, ka nav ko sēdēt atsevišķi, un sauc mūs pie sevis. Pārsēžamies. Pēc brīža atbrauc divas sievietes un arī apsēžas pie lielā galda. Tikmēr pie mazā galdiņa arī jau uzradusies cita sēdētāja. Puiši no mūsu galda pēkšņi pieceļas un, neko neteikdami, aiziet. Aiziet arī viena no sievietēm. Tā, kas sēdēja pie mazā galda, pieceļas un atnāk pie mums. Uzzinām, ka viņa ir no Somijas.

Un tā tas turpinās – visu laiku kāds pienāk, kāds aiziet. Tāda sajūta, it kā visi savā starpā būtu pazīstami. Cilvēki turpina nākt un iet, un pēkšņi visi pie galda sēdošie, izņemot mani, jau ēd Hermīnes zivis, mums ir piedāvātas divas naktsmītnes, un vispār diezgan labi pavadām laiku.

Foto no privāta arhīva

Tā kā bārā strādājošā Eve mums naktsmājas piedāvāja pirmā, tad pie viņas arī vakarā dodamies. Tur paēdam no īstiem traukiem, ieejam īstā dušā, un tiekam gulēt īstā gultā. Pati Eve mūs atstāj, un dodas atpakaļ uz bāru – jāstrādā.

5. diena

Kā jau katru rītu, pamostos pirmā. Uzvāru sev kafiju. Kad pēc vairākām stundām augšā arī Hermīne, secinām, ka Eves joprojām nav. Sazvanām. Izrādās – darbā aizsvinējušies kolēģes dzimšanas dienu, palikusi pa nakti tur. Mēs gatavojamies doties tālāk, un Eve veikli atbrauc atvadīties. Hermīnei gan pusstundu vēlāk sanāk atgriezties, jo atjēdzamies, ka viņa aizmirsusi savu guļammaisu. Tā es sēžu ceļa malā ar somām, kamēr viņa skrien tam pakaļ.

Ieejam kādā lielākā pārtikas veikalā, sapērkos interesantus pārtikas produktus, kas visi izrādās ļoti garšīgi.

Izejot no Pērnavas, nonākam uz zemes ceļa. Katra garām braucošā mašīna saceļ milzu smilšu mākoni. Hermīne uz ceļa atrastam treknam tārpam uzspēlē dažas notis ar to pūšamo instrumentu, ko onkuļi filmās mēdz izmantot skumju meldiņu spēlēšanai. Ermoņika? Harmonika? Nav ne jausmas, kā to pareizi sauc.

Mums apnīk smilšu mākoņi, tāpēc nostopējam pirmo pareizā virzienā braucošo auto. Puišiem, izskatās, nav padomā nekāds konkrēts vakara scenārijs. Braucam gar jūru. Pa ceļam viņi mums izstāsta, ka ir tāda Kihnu sala, uz kuru varot aizbraukt ar kuģīti no netālu esošās ostas. Nu kāpēc ne? Aizbraucam līdz ostai. Nākamais kuģis nākamās dienas rītā. Puiši mums palīdz meklēt, kur uzcelt telti. Atrodam norādi uz viesu namu, bet izskatās pēc parastas lauku mājas, un arī onkulis, kas iznāk sagaidīt – pēc parasta lauku onkuļa. Mūsu atvedēji jautā viņam, cik maksā iespēja šīm divām latviešu meitenēm šeit uzcelt telti. Saņemam atbildi, ka 6 eiro, un mēs vēl varēšot izmantot pirti. Paliekam. Uzceļam telti blakus pirtij. Tur mums ir pat iekaramais šūpuļkrēsls. Un suns, kas visu laiku paliek tuvumā.

Foto no privāta arhīva

Iekuram pirti, kārtīgi izkarsējamies, tad ejam gulēt. Tomēr izlemjam mantas aiznest uz pirti, lai gadījumā, ja sāks līt lietus, varētu operatīvi ar visu telti mukt iekšā. Tagad gan gulēt.

Ap diviem sāk līt. Tā kā mums agri no rīta kuģis uz salu, un telti žāvēt nebūtu laika, neriskējam un dodamies uz pirti. Kamēr nesam iekšā telti, ievēroju, ka pazudusi viena no manām pie pirts vēdināties atstātajām botām. Paskatos apkārt – netālu mētājas zeķīte, kas bija stāvējusi turpat. Pirmā doma – suns. Viņš visu vakaru bija zelējis kaut kādu mīksto mantiņu, un varbūt arī botu būtu labprāt pagrauzis. Bet suns ir mājā.

Paņemu lukturīti, staigāju pa pļavu. Ceru, ka mājā neviens neskatās pa logu un nebrīnās, kas tur notiek. Sāku jau baidīties, ka nevarēšu turpināt ceļu, jo man līdzi tikai divi apavu pāri, un čībiņās nu nekādi!

Pēkšņi tālumā kaut kas atspīd. Ak pareizi! Kā man veicas! Man taču botas no gaismu atstarojoša materiāla!

Virs botas iespīdas arī divi mazāki punktiņi, uz brīdi sastingst, un tad bailēs aizskrien. Tātad mana bota pabijusi pie kāda neliela dzīvnieciņa. Izskatījās pēc lapsas, bet tumsā īsti skaidri nevarēja saprast. Eju klāt, baidos, ko ieraudzīšu. Bet veiksmīgi – nograuzts tikai neliels gabaliņš no šņores, pati bota neskarta. Šajā brīdī nopriecājos, ka bēgām no iespējamā lietus. No rīta diez vai būtu vispār ko atradusi.

6. diena

No rīta mājas saimnieks uzvāra mums kafiju. Pastāstu par saviem apavu piedzīvojumiem, un no viņa uzzinu, ka tā tiešām bijusi lapsa – nākot katru nakti. Viņš mūs arī aizved līdz ostai. Sagaidām kuģi “Kihnu Virve”. Turpceļā ir auksti, bet spītīgi sēžam uz vaļējā klāja.

Kihnu sala visā savā plašumā izskatās pēc laukiem – vietām pēc pilnīgi dziļiem, vietām pēc maza lauku ciemata. Atrodam muzeju, “kiriku” (baznīcu), veikalu, un beigās arī aizstaigājam līdz bākai salas tālākajā galā. Uzcenojums uz šīs saliņas milzīgs pilnīgi visam. Kā arī šajā dienā nestrādā salas vienīgais taras pieņemšanas punkts (Igaunijā var nodot gan stikla pudeles, gan metāla bundžas, gan plastmasas pudeles – visu taru, kam ir saglabājušies attiecīgie apzīmējumi uz marķējuma).

Kādā brīdī piestājam atpūsties, un tiekam katra pie jauna drauga. Hermīnei pienāk klāt suns – tikpat sprogains kā viņa – un izturas tā, it kā būtu atradis jaunu saimnieci. Es tikmēr draudzējos ar lapseni, kas apsēdusies man uz kājas. Nezinu, no kurienes man radusies tik liela patika pret šiem kukaiņiem, bet vienmēr priecājos, ja kāda pielido.

Foto no privāta arhīva

Kad ceļamies, lai ietu tālāk, Hermīnes jaunais draugs turpina mums sekot, līdz tiek pasaukts atpakaļ mājās, un arī tad vēl vilcinās, it kā nesaprazdams, kāpēc jāpamet jaunā draudzene.

Atpakaļceļā uz kuģīša ļoti karsts. Pilnīgi pretēja galējība tam, kas bija no rīta.

Kad atkal piestājam ostā, kādu brīdi tur uzkavējamies, lai uzlādētu telefonus. Hermīne uzjautrinās par to, kā es palīdzu vēl kādam dzelten-melni strīpainam kukainim atrast ceļu ārā pa logu/durvīm.

Kad telefoni ”pabaroti”, gribam paspēt vēl uz veikalu, bet jau ir vakars, tāpēc nostopējam mašīnu, kas mūs aizved līdz tuvākajai pilsētai. Tur ieejam veikalā. Tieku pie ļoti garšīga kivi. Ejam tālāk. Graužu pa ceļam burkānus. Nāk tumsa, tādēļ tiek nolemts atkal stopēt. Pirmo reizi, kopš esam Igaunijā, pieredzam, ka mašīnas nestājas.

Pēc kāda laika viena tomēr apstājas. Tur meitene pie stūres saka, ka nesen pati esot tik labi nostopējusi, ka tagad jāpiestrādā vēl pie savas stopētāja karmas. Braukājam un meklējam, kur lai paliek pa nakti. Aizbraucam līdz jūrai, kur viņa vēl atnāk mums līdzi un izstaigā ar mums apkārtni, lai pārliecinātos, ka tiešām esam ar mieru te palikt, un nav jāmeklē tālāk. Mums pilnīgi nepierasti, ka sveši cilvēki velta mums tik daudz laika un uzmanības. Dīvaini, bet ļoti patīkami. Igauņi vispār šķiet daudz draudzīgāki par latviešiem.

Foto no privāta arhīva

7. diena

Pamostos no tā, ka līst lietus. Iekšā teltī, par laimi, sauss. Ilgi sēžam teltī un cenšamies saņemties, lai izlīstu un turpinātu ceļu.

Diezgan ilgi meklējam izeju no meža, esam diezgan dziļā nekurienē. Pa ceļam dziedam ”Boney M” dziesmiņas un ”Tragedy” no ”Bee Gees”. Atkal nostopējam kādu mašīnu, lai pabrauktu gabaliņu, citādi, ejot tikai kājām, dienā nesanāk pavirzīties diez ko vairāk par 30 kilometriem. Mums šķiet komiski, ka mašīnas vadītāja aizved savus bērnus un atstāj kādā burgeru ēstuvē, lai pavestu mūs vēl gabaliņu uz priekšu.
Vakarpusē atkal kājām nonākam Virtsu. No pilsētas ne miņas – pa taisno ostā iekšā. Ar prāmi pārceļamies uz Muhu salu. Kāpjot nost, pie mums piestāj mašīna. Iekšā divas sievietes, ko iepriekš bijām vērojušas uz klāja. Jautā, kurp dodamies. Sakām, ka uz Saaremaa, bet ka konkrēts punkts nav paredzēts – gribētos tikai veikalu un bankomātu, un drīz arī par telts vietu jāsāk domāt. Viņas paziņo, ka dodas uz kādu mazu pilsētiņu Saaremaa tuvākajā malā, kur futbola laukuma vidū zem ozola koncertēšot kāds vietējais liriskais ”Eirovīzijas” nacionālās atlases finālists, un piedāvā arī mūs turp aizvest. Braucam. Pa ceļam viņas mums stāsta, ka arī mēdz doties piedzīvojumos ar somām un telti, rāda bildes ar telti sniegā.

Mūs pieved pie veikala. Veikalā nenormāli auksts – gandrīz kā saldētavā. Nekad dzīvē neesmu bijusi citā veikalā, kurā būtu TIK auksti. Toties patīkami pēc tam iziet no turienes. Ārā sadzirdam dzīvo mūziku. Apejam ap stūri – skat! Futbola laukums, vidū ozols, un zem ozola sēž viens un dzied! Laikam tas pats koncerts, par kuru mums stāstīja. Brīdi paklausāmies pāri sētai, bez maksas. Starp citu, kā var ienākt prātā futbola laukuma vidū iestādīt ozolu? Vai taisīt futbola laukumu apkārt ozolam? Tā arī neizprotu šo konstrukciju.

Izskatās, ka viss ciems sanācis klausīties. Mēs gan līdz beigām nepaliekam – jāmeklē telts vieta!
Uzceļam telti kādā nopļautā laukumiņā, paēdam un ejam gulēt. Vēl kādu laiku attāli dzirdam, kā dzied igaunis futbollaukumā zem ozola.

8. diena

No rīta garām staigā cilvēki, staidzina suņus, brīnās par telti. Mums vienalga.

Atrodam mazu hotelīti, kurā padzeram kafiju un par trīs eiro tiekam dušā. Visu atlikušo dienu ļoti svaiga sajūta.

Aizstopējam uz kaut kādu meteorīta caurumu un secinām, ka diezgan smuka peļķe.

Foto no privāta arhīva

Tālāk atkal nostopējam kādu mašīnu, un pa ceļam atklājam, ka radio ķer ”Latvijas Radio 2”.

Aizbraucam līdz Kuressaarei – Saaremaa lielākajai pilsētai. Tur pastaigājam pa pilsētu, pa cietoksni. Hermīne iepazīstas ar nīderlandiešu tūristiem, satiekam Valmieras sievu kori.

Lietainā diena sāk likt domāt par to, ka vajadzētu apēst ko siltu. Atrodam picēriju ar ļoti plašu vegānisko picu izvēli, turklāt, par labām cenām. Ļoti garšīgi paēdam. Pavērojam, kā visapkārt sēž vārnas un nelaiž garām izdevību pamieloties no novārtā atstātām porcijām.

Mums pamazām sāk rasties doma, ka papildus 20-30 kilometriem ar kājām katru dienu arī stopēšanai vajadzētu atvēlēt oficiālu vietu mūsu ceļojumā, jo tā paspēsim apskatīt vairāk. Jāredz beidzot taču tas Munameģis arī!

Kļūst jau vēls. Gribam ātri aizstopēt līdz Muhu, lai varētu no rīta ar pirmo prāmi doties pāri ūdenim, un uz Haapsalu, taču nejaušības likumam prātā kas cits. Čalis, kuru nostopējam ap desmitiem vakarā, izrādās, jau šovakar dodas uz Tallinu. Braucam līdzi. Nesamaksājam par prāmi, jo viņam ir kaut kāda caurlaide.

Tallinā no mašīnas izripojam vienos naktī. Gāž lietus, un nav ne jausmas, kur paliksim. Telti celt pilsētas centrā nebūtu īpaši gudra doma, un es to neatbalstītu pat sausākā laikā. Visi pilsētas hosteļi izrādās pārbāzti un vēl rezervēti trīs nedēļas uz priekšu, bet mums vajag tagad. Viesnīcai mums nepietiek naudiņu, un tas nebūtu arī īsti iederējies mūsu piedzīvojumā.

Ieejam kādā ūdenspīpju bārā, kur meitenes mums palīdz sazvanīt vēl vairākus hosteļus, lai secinātu, ka pilsētā tiešām vairs nav nevienas vietiņas, kur palikt divām ceļotājām. Ieraugu uz bāra letes burku ar uzrakstu “Good karma jar” (labas karmas burka). Pēkšņi tam noticu, un iemetu tajā monētu. Darbinieces saka, ka, ja galīgi neko neatrodam, tad varam nākt sēdēt bārā līdz pieciem no rīta, tomēr mēs ejam turpināt meklējumus.

Atrodam hosteli, kas it kā esot pilns, bet par mums tomēr apžēlojas un ļauj palikt koplietošanas telpās. Ideāla atmosfēra. Četros no rīta, iekārtojušās mīkstajos krēslos, atkorķējam vīna pudeli, un izbaudām “vakaru”. Labās karmas burka nostrādāja.

9. diena

11:11 zvana modinātājs. Jāceļas un jāpošas uz ekskursiju. Naktī pie sienas biju ievērojusi informāciju par bezmaksas tūrēm pa Tallinu. Vienos – pa vecpilsētu, četros – pa rajonu ar nosaukumu Kalamaja (igauņu valodā – “zivju māja”). Tā nu cenšamies paspēt uz pirmo tūri, bet esam izdomājušas, ka varētu mierīgi padzīvoties šo dienu pa Tallinu, un palikt hostelī vēl vienu nakti, tādēļ būtu labi šo plānu vispirms saskaņot arī ar hosteļa darbiniekiem. Diez ko veikli mums ar to neiet, jo rīta darbiniece, kurai šodien pirmā darba diena, īsti nezina, ko teikt, viņai viss tikai pēc sistēmas, taču beigās sarunājam atstāt pagaidām somas un iet uz pilsētu, lai vēlāk parunātu ar pēcpusdienas maiņas cilvēku.

Tik dīvaini – staigāt bez tās lielās somas!

Ar visu to čakarēšanos nokavējam ekskursijas sākumu. Kad ar 17 minūšu nokavēšanos un pavisam nelielu cerību ierodamies tikšanās vietā, tur neviena vairs nav. Nu neko, jāstaigā būs pašām.

Nedaudz pastaigājam. Apnīk. Apsēžamies uz kaut kāda kultūras pieminekļa kāpnēm. Pēkšņi – neticu savām acīm – garām paiet tūristu grupiņa un gide ar uzrakstu “Trust Me I’m A Tour Guide” uz jaciņas. Tā pati frāze, kas bija uz krekliņa gidei plakātā, kurā biju izlasījusi par šo ekskursiju.

Neuzkrītoši pievienojamies grupai. Pamanītas tiekam tikai brīdī, kad grupa apstājas, lai uzklausītu kārtējo stāstu par vēsturi. Pārliecināmies, ka šī tiešām ir īstā grupa – tā, kuru meklējām.

Mūs izvadā pa vecpilsētu. Mums patīk. Tūres beigās sāk līt spēcīgs lietus, un gide Jaanika sāk apšaubīt otrās tūres eksistenci – sak’, tie tūristi taču čīkstēs, ka jākļūst slapjiem. Un tomēr mēs ar Hermīni viņai apliecinām savu vēlmi iet arī otrā ekskursijā, jebkādos laikapstākļos. Paliekam ar viņu un kopā dodamies uz otrās ekskursijas tikšanās punktu. Lietus gāž arvien stiprāk, ielas kļūst par upēm. Mums ar Hermīni pilnīga sajūsma – lēkājam pa peļķēm un priecājamies. Visās malās izmirkuši un/vai saspringti cilvēki, kas cenšas izvairīties no milzu peļķēm, un mums vēl jo jautrāk.

Foto no privāta arhīva

Līdz četriem lietus pilnībā pārstājis līt, spīd saule. Uz pēcpusdienas ekskursiju tomēr sanākuši seši cilvēki – mēs, vecāks itāļu pāris un divas nerunīgas vācu meitenes.

Dodamies uz Kalamaja – vietējo hipsteru rajonu, kas no lētākās un ignorētākās apkaimes nesen kļuvis par dārgu un ekskluzīvu rajonu.

Mums ar Hermīni apnīk staigāt botās, jo tajās jau ir vairāk ūdens nekā auduma. Velkam nost un nesam rokās.

Pajautāju itāļiem, kā viņu valodā ir “kaija”. Atbildē saņemu vārdu, kas nešķiet ātri iegaumējams, tādēļ turpmāk pastaigas gaitā ik pa brīdim kāds no mums to atkārto, līdz pārējā grupa sāk interesēties – klau, bet kas tas par “gabbiano”, par ko jūs tur visu laiku runājat un tik saldi smejaties?

Mums parāda cietumu, zemūdenes un jumtu, uz kura sēdēt ar atvērtu aliņu ir gandrīz legāli. Ar Hermīni ieplānojam vēlāk vakarā atnākt un šo ekstru izmēģināt – pasēdēt uz ēkas, kas dažos leņķos izskatās vienkārši pēc ļoti augstām kāpnēm.

Tālāk mums rāda dzīvojamās mājas, un stāsta par vietējām kaimiņbūšanām. Izklausās pēc dzīvespriecīgas vietas.

Pieejam pie kādas no mājām, un Jaanika izsauc ārā savu draudzeni Kongo. Kongo mūs uzcienā ar zemeņu liķieri un izstāsta, ka arī vada tūres, tikai naktī – pa bāriem un naktsklubiem. Tas saucas “The Epic Bar Crawl”. Jaanika mūs paliela, ka esam ļoti labas ekskursantes, un šodien apmeklējušas jau divas ekskursijas, un Kongo saka, ka gaidīs tad mūs arī uz nakts tūri.

Pēc ekskursijas aizejam uz Jaanikas ieteikto lielveikalu ”Solaris”. Tur beidzot sapērkos pārtikas produktus, kas neietilpst kategorijā “maize ar gurķi un adžiku”, kas bijusi mana pamatpārtika šī ceļojuma laikā.

Atgriežamies hostelī un saņemam atļauju palikt vēl vienu nakti. Priecīgas dodamies uz virtuvi pavakariņot. Kamēr ēdam, mums pienāk hosteļa darbinieks un saka: “Eu nu tad jūs galu galā iesiet uz to Bar Crawl? Man teica, lai iedodu jums aproces.”

Oho! Negaidīti. Nu, ja jau mums kaut ko tādu dāvina, tad gan garām nelaidīsim! Pirms tam vēl šķita, ka vakars būs “pa mierīgo”, bet tagad saprotam, ka jāiet gan.

Kongo ļoti nopriecājas, ka esam ieradušās. Paviesojamies trīs dažādos bāros. Katrā mūs sagaida ar šotiem. Trešais bārs ļoti interesants – ar ķīmijas laboratorijas tematiku. Šoti tiek pasniegti mēģenēs, lielāki dzērieni – kolbās. Pagrabstāvā var arī kārtīgi izdejoties.

Foto no privāta arhīva

Pēc bāriem dodamies uz naktsklubu. Tur gan ilgi nepaliekam. Hermīne atkal sapazinusies ar nīderlandiešiem. Ņemam šos līdzi un dodamies sēdēt uz iepriekš noskatītā jumta Kalamajā. Kaut kad pret rītu atgriežamies savos hosteļa dīvāniņos.

10. diena

Pamostamies ap pusdienlaiku. Nu ja, divas naktis nav gulētas. Ļoti ilgi taisāmies, un tikai vēlu pēcpusdienā saņemamies doties ārā un pamest Tallinu. Pa ceļam satiekam tos pašus nīderlandiešus, ar ko iepazināmies Kuressaarē. Ilgi, ilgi ejam, bet šķiet, ka tā pilsēta tikai plešas platāka un platāka, aiz katras ielas seko vēl tāda pati iela, aiz katra tilta – vēl viens tilts. Sajūta tāda, it kā censtos pamest Rīgu, un ietu cauri jau ceturtajai Juglai.

Tallinas austrumos sajūta kā Daugavpilī – neviena paša igauņa, 100% krievi.

Ārā jau tumšs, kad beidzot esam tikušas ārā no Tallinas, un uz šosejas nostopējušas kārtējo mašīnu. Mums atkal veicas – aizvedīs līdz pašam ūdenskritumam netālu no Narvas. Mašīnas vadītājs izstāsta, ka stopētājus ved gandrīz katru reizi, kad brauc pa šo maršrutu. Mašīna pilna ar ASV karogiem, skan vietējā grupa ”Terminaator” (ļoti laba, starp citu), un mums saka, lai nekāpjam virsū picai.

Pa tumsu apskatām ūdenskritumu. Izrādās, Baltijā ir īsts ūdenskritums! 34 metrus augsts!

Mūs neliek mierā doma, ka šovakar noteikti jācep desiņas, tāpēc domājam, kur lai iekurina ugunskuru. Beidzot nonākam pie slēdziena, ka laikam jau nekur citur kā oficiālajā ūdenskrituma kempingā nesanāks. Gaidām jau sazin kādu ciparu, bet, kad izdzirdam par 4 eiro, laimīgi samaksājam katra 2 eiro, un dodamies celt telti.

Sākumā kempinga darbiniece šķiet pilnīgi nejēdzīga – nezina neko par telšu zonu, tikai nojauš aptuvenu virzienu. Informēta tikai par namiņiem pļavas tuvākajā galā. Saka, ka tur esot jābūt ugunskura vietai, bet vispār viņai nav ne jausmas. Noimprovizējam ugunskura vietu – atrodam zarus un sakraujam tos kaudzē blakus akai. Domājam – tāpat mums neko labāku neieteiks, un par mūsu izvēlēto vietu neko nepateiks. Apsolīja taču, ka varēsim ugunskuru taisīt.

Nedaudz neapmierinātas esam arī par to, ka duša un tualete šeit ir maksas pakalpojumi – iemet durvīs 2 eiro, un tad tikai tiksi iekšā. Nolemjam, ka tualetes vajadzībām mums pietiks ar mežu, un dušā mēs no rīta esam jau bijušas, un nemaz tik ļoti pēc tās vēl neilgojamies – ceļojuma laikā esam bez tās iztikušas arī trīs dienas.

Nedaudz vēlāk izrādās, ka kempingā strādājošo sievieti tomēr esam novērtējušas nedaudz par zemu. Viņa mums atnes karstu tēju un kartona kastes iekuram. Sīkums, bet patīkami.

Paēdam savas desas, izdzeram tēju, noslēpjam botas, lai izvairītos no jauniem lapsu incidentiem.

11. diena

Aizejam līdz ūdenskritumam dienas gaismā. Skaisti. Tikai žēl, ka skats tik ierobežots. Pirms sešiem gadiem te nojaukuši vienu skatu tilta posmu, un aizlikuši režģi priekšā pat kāpnēm, kas ved dažus metrus uz leju. Uz ūdenskritumu jāskatās šaurā leņķī no sāniņa.

Foto no privāta arhīva

Uz savu atbildību nolemjam paplašināt redzes loku un nedaudz pakāpelējam tur, kur nedrīkst, lai labāk apskatītu ūdenskritumu un klinti ar zilajiem māliem.

Satiekam arī kādu ļoti runātīgu sievieti, kura par mums ir pilnīgā sajūsmā. Stāsta, ka par tādiem cilvēkiem kā mēs, kas tā vienkārši var doties pasaulē tikai ar telti un mugursomu, līdz šim lasījusi tikai internetā, un tagad ir ļoti priecīga satikt mūs, jo nebija neko tādu gaidījusi.

Apstaigājam vēl tuvāko apkaimi 10 km rādiusā, un dodamies uz šoseju stopēt. Pret vakaru esam mašīnā ar diviem puišiem, kas saka, ka brauc tikai līdz pilsētai. Un tomēr, nekā neteikdami, viņi izbrauc pilsētai cauri un aizved mūs līdz pašam Munameģim, un jautā, vai tiešām vēlamies tur palikt. Joprojām nevaram pierast pie tā, cik daudz igauņi gatavi darīt mūsu labā.

Munameģis. Olu kalns. Beidzot uzzināsim, kurp tā Lāsma tik aizrautīgi gribēja doties (no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”).

It kā atšķirība no Gaiziņa tikai seši metri, bet, tā kā vieta pati ir diezgan augstu virs jūras līmeņa, tad “kalns” šķiet pavisam smieklīgi maziņš. Kā tāda Siguldas dabas taka. Lai nu kā, dodamies augšup. Un tā mēs nakts vidū uzkāpjam Munameģī.

12. un 13. diena

Latvijā atgriežamies gandrīz pie Krievijas robežas, un dodamies uz Alūksni. Tur vēl dieniņu paciemojamies pie maniem radiniekiem. Vakarā skatāmies veco labo multeni “Nu, Pagaidi!”.

Foto:  Nikijas un Hermīnes pārgājiens uz Igauniju

Nākamajā dienā izstaigājam Alūksni, paviesojamies Pilssalā. Tur pēdējā laikā saradies ļoti daudz brīdinājuma zīmju – jāiet tikai pa taciņu, nedrīkst tuvoties pilsdrupām, kur nu vēl uz tām kāpt.

Patīkami nogurušas, stopējam uz Rīgu. Protams, līst lietus. Bet mums atkal paveicas ar nostopēto mašīnu, un tiekam aizvestas gandrīz līdz pašām mājām.

Starp citu, visa ceļojuma laikā neesmu izjutusi ne mazāko vajadzību pēc kāda plākstera vai citas aptieciņas sastāvdaļas. Tad jau laikam botas tiešām pareizās.

10 komentāri

TOP komentāri

  • mirdza
    +1

    mirdza

    Manuprāt Jūs taču esat laimīgas un ļoti drosmīgas. Man ļoti patika.

    07.05.2017 10:40

  • Nikija Spaliņa
    0

    Nikija Spaliņa

    Rakstīju šo pēc sajūtām, nevis kā faktu izklāstu. Turklāt, rakstīju pa ceļam - kādas nu kurā brīdī tās izjūtas bija, tādas arī pierakstījās. Nu neesmu es faktu un nosaukumu cilvēks. Katram savs.

    07.05.2017 23:39

  • Nikija Spaliņa
    0

    Nikija Spaliņa

    Jāmeklē rokā un jādodas ceļā!

    07.05.2017 23:31

Skaties.lv e-jaunumi

Cik jauki! Tu esi pieteicies e-jaunumiem!

Skaties.lv e-jaunumi

Piesakies aktuālāko un interesantāko ziņu saņemšanai savā e-pasta kastītē!

Kas ir e-jaunumi?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas