Latviešu pāris vēlējās noskaidrot, kur aug īstā tēja. Rezultāts – elpu aizraujošs!

0 komentāri

Blogere Alīna un fotogrāfs Jēkabs ir aktīvi ceļotāji, kuri allaž meklē jaunus piedzīvojumus un neparastus galamērķus. Kamēr vīrs iemūžina skaistākos kadrus, viņa sieva smalki vārdos ietērpj emocijas. Nesen piedzīvotajā ceļojumā viņi padalījušies arī ar portālu Skaties.lv.

Mākoņu ieskautas tējas plantācijas, baltas kalnu smailes tālumā un fantastiski garšīga tēja. Ja kaut reizēm mēdz iedzert tēju, tad noteikti ir vērts doties uz Indijas Rietumbengālijas štata tējas paradīzi Dārdžilingu! Tur ir iespēja savām acīm redzēt kā aug simtgadīgi tējas krūmi, kā tiek vāktas lapas un kā rūpnīcā tās paliek par tādu tēju, kādu pazīstam arī mēs.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Dārdžilinga atrodas 2042 m augstumā virs jūras līmeņa, un visvieglāk sasniedzama ir lidojot uz Bagdogras militāro lidostu (95 km no Dārdžilingas). Skatoties kartē uz nelielo attālumu starp pilsētām, tā vien šķiet, ka dažās dienās iespējams izbraukāt visu apkārtni. Tomēr ceļš no Bagdogras līdz Dārdžilingai vien jau aizņem vairāk nekā trīs stundas.

FOTO

Sākam ceļu līdz ar saulrietu, tādēļ tikai aptuveni apjaušam tos ceļa bezdibeņus, kas atrodas tepat automašīnas otrā pusē. Satiksme ir ārkārtīgi dzīva, brīžiem ceļš ir tikai pusotru joslu plats, bet pretī brauc autobusi. Pēc musona lietavām ceļš vairākās vietās ir stipri izskalots, tāpat arī pie katra pagrieziena šoferis taurē, lai brīdinātu pretimbraucējus. Brīžiem satiksme apstājas, tiek nolocīti spoguļi un lēni, lēni automašīnas tomēr kaut kā tiek viena otrai garām. Ielejas pusē sēdošie automašīnas pasažieri jūsmo par Piena Ceļu un zibeni tālumā, bet manā pusē pamatā ir kalns, kas brīžiem ir vien dažus centimetrus no spoguļa malas. Ir septembra vidus, musonu sezonai jau bija jābūt cauri (par to pat liecināja laika prognozes vēl pirms nedēļas), taču līst lietus.

Kad beidzot nokļūstam Dārdžilingā, ir dzestrs. Ceļmalu veikaliņus (drīzāk – kioskus) rotā rakstainas kašmira šalles un ir skaidri redzams, ka šeit ir gluži cita pasaule nekā Bagdogrā. Uzreiz redzama atšķirība arī vietējo iedzīvotāju sejās – tās ir mongoloīdas. Cilvēku te ir mazāk, taču tāpat gana daudz, un apbūve ir ļoti blīva. Kalnu nogāzes ir nosētas ar maziem namiņiem, kas vizuāli izskatās teju vai būvēti viens uz otra, desmitiem stāvu augstumā.

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā, kas it kā ieaugusi zemē, jo recepcija atrodas mājas pēdējā stāvā, kur arī ir kāpnes uz piebraucamo ceļu. Skatam paveras fantastiskā ieleja ar Dārdžilingas gaismām vienā pusē un daudziem mazajiem ciematiņiem tālāk. Lasot internetā atsauksmes par Dārdžilingas viesnīcām jau biju gatava tam, ka dvieļi un gultasveļa būs ne tikai mitri, bet arī pleķu izraibināti. Diemžēl, tas viss atbilst patiesībai.

Viesnīcā mums paredzētas gan brokastis, gan vakariņas, un viesnīcas pārvaldnieks uzreiz taujā, kā ir ar ēdienu? Vai nešķiet par asu? Mēs esam vienīgie eiropieši, bet tieši priekš mums centīsies gatavot maigākus ēdienus! Dārdžilingā pavadīto piecu dienu laikā uzzinu, ka vienīgais, kas no indiešu ēdieniem man patiesi garšo, ir maize – puri, roti, naan. Sautējumi, mērces un īpaši vienīgais gaļas ēdiens ir tik asi, ka tos var tikai bakstīt ar dakšiņu, arī ”maigajā” izpildījumā. Nākošajās vakariņās pārvaldnieks gan pienāk klāt vēlreiz un saka, ka tomēr citiem indiešiem šādi pagatavots ēdiens negaršo, tādēļ turpmāk atkal būs tikai ass ēdiens. Vēl kāda interesanta īpatnība ir centieni viesus piedabūt nākt uz brokastīm pēc iespējas ātrāk – jau astoņos no rīta mums zvana uz numuru un pieklajīgi jautā, vai mēs šodien brokastīs neiesim?

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Divu nedēļu laikā, atrodoties Indijā, tā arī līdz galam nepierodu pie asiem ēdieniem. Lai arī esmu iemācījusies ēst krietni asāku ēdienu nekā līdz šim, man tas aizvien negaršo. Indijā ēdot mani bieži vien pārņēma sajūta ”būs, kas būdams”, kad redzēju, ka brokastu zālē no griestiem tek ūdens vai dzirdēju ceļabiedru stāstu par pa durvju šķirbu redzēto trauku mazgāšanu netīrā bļodiņā uz grīdas. Tomēr, par laimi, visa brauciena laikā mūs nekādas nopietnas veselības problēmas nepiemeklēja, tādēļ līdzpaņemtos zāļu iepakojumus atvedām atpakaļ.

Brauciens ar vilcienu

Pamostamies četros no rīta no tā, ka aiz loga skan mūzika un dzied. Vai tiešām tā būs katru dienu?! Vēlāk uzzinām, ka mūzika ieskandinājusi Ganesh festivāla pirmo dienu, kuru gan it kā Rietumbengālijas štatā īpaši neatzīmē.

Diena paiet pastaigājoties pa pilsētu un izbraucot ar spēļu vilcienu (Toy Train). Dārdžilingas dzelzceļš ir UNESCO mantojumu sarakstā, celts no 1879. līdz 1881.gadam, un tūristiem aizvien ir iespēja izbraukt ar īstu tvaika lokomotīvi. Biļešu iegāde notiek tieši tāpat kā jebkuram citam Indijas vilcienam (mazliet piņķerīgi, arī tad, ja to dara iepriekš internetā). Esam stacijā ļoti laicīgi, apskatam apkārtni – tepat uz neizmantotās sliežu daļas tirgo dārzeņus, vīrieši nes milzīgas gāzes kannas, maisus, kastes, piesietus pie galvas. Pie stacijas guļ vairāki suņi, kas pilnībā ignorē apkārtējos. Sākumā stacija ir tukša, bet, tuvojoties vilciena atiešanas laikam, cilvēku paliek arvien vairāk. Neizskatās gan, ka tie taisās kaut kur braukt. Visbeidzot atbrauc vilciens, no tā izkāpj vienīgā balto tūristu grupa visā Dārdžilingas apmeklējuma laikā, aptuveni 10 pensijas vecuma vācieši.Vienīgie citi ieceļotāji ne no Indijas ir daži japāņi.

Beidzot arī mūsu vilciens ir klāt! Iekāpšana diezgan haotiska, jo vilciens kādu brīdi stāv pieturā, neviens nekāpj iekšā, neviens nepārbauda biļetes, visbeidzot nolemjam ieņemt vietas. Vilciens ir pilns, pārējie braucēji ir indieši, kuriem ”barveža” lomu uzņēmies kāds ļoti skaļs vīrietis no Bangaloras. Viņš ar filmēšanas režīmā ieslēgtu telefonu aptaujā no kurienes mēs esam (par tādu Latviju viņi dzirdot pirmo reizi), vēlāk arī uzdzied un sit plaukstas. Te arī pirmo reizi saskaramies ar indiešu vēlmi nofotografēties ar ārzemniekiem. Daži palūdz, bet citi vienkārši mūs bildē ar planšetēm un telefoniem. Brīžiem jūtamies tā, it kā mēs būtu eksponāti.

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Tā kā vilciena sliedes ik pa pāris metriem šķērso ceļu, vilciens gandrīz visu brauciena laiku (2 stundas) nepārtraukti taurē. Brauciens ir riņķveida, ar divām apstāšanās vietām, Batasia Loop, kur uzcelts piemineklis indiešu karavīriem, un Ghoom stacija, kurā ir budistu tempļi un kas ir visaugstāk esošā dzelzceļa stacija Indijā. Izbrauciena dienā pamatīgi līst, tādēļ no skaistajiem skatiem diemžēl nav ne miņas. Mēs gandrīz visu laiku braucam mākonī, un, ja paveicas, tam cauri mazliet izspīd pretī esošie kalni. Brīdī kad pagājušas apstāšanās vietā noteiktās dažas minūtes, vilciens uzreiz, bez skaņas signāla, brauc tālāk. Daļa indiešu vēl nav paguvuši sakāpt atpakaļ un skrien tam līdzi.

Pēcpusdienā laiks brīžiem skaidrojas un cenšamies atrast kādu interesantu skatu punktu uz pilsētu no augšas. Paliek arī krietni siltāks, un jakas beidzot var atstāt viesnīcā. Festivāla dēļ daudzviet izveidoti ”pagaidu” tempļi no bambusa vai garāžās un ielās skan mūzika. Aizejam līdz Observatorijas kalnam, kurā tagad atrodas Mahakal templis Šivam. ”Durjay Ling” tulkojumā no sanskrita nozīmē ”Neuzvaramās drošsirdības Šiva, kas valda pār Himalajiem”, kas liek domāt par Dārdžilingas nosaukuma izcelsmi. Pa ceļam satiekam arī mērkaķu baru, kurā ir pavisam mazmazītiņi mērkaķēni. Barvedis gan izskatās diezgan draudīgs, mazos mērkaķīšus nelaiž pie ēdiena (ko tiem atstājuši vietējie iedzīvotāji). Indietes-tūristes, ieraugot mērkaķus, sāk spiegt un skrien prom, sejas izteiksmēs redzams neslēpts riebums, it kā tās būtu žurkas. Mums gan mērkaķīši liekas interesanti un kādu brīdi uzkavējamies, tos fotografējot, līdz tie nolemj doties tālāk savās gaitās.

Kamēr gājām uz templi, tuvākās ielejas vēl bija labi pārskatāmas, taču tālākās kalnu virsotnes bija miglā tītas. Tad uz brīdi tālumā pavīd kaut kas, kas izskatās pēc sniega –  vai tiešām? Esam cerību pilni par nākošās dienas rītu, kad gribam braukt skatīties kalnu virsotnes saullēktā. Lai gan mākoņaini laikapstākļi mūs pavada arī pārējās dienas, nākošajā rītā mums paveicas.

Kančendžunga saullēktā

Ceļamies neilgi pēc trijiem no rīta, lai uz saullēktu būtu Tiger Hill skatu punktā, kas atrodas 2590 m augstumā. Šoferis lielā ātrumā traucas pa līkumotajām pilsētas ielām, šoreiz bez taurēšanas, jo vēl ir nakts. Šķiet, viņš domā, ka mēs varētu nepagūt ieņemt labākās vietas. Taču kalna galā esošajā skatu punktā esam diezgan laicīgi. Novērtējam to, cik daudz mašīnu šeit noteikti ir sezonas vidū, ja jau tagad to ir desmitiem un apmeklētāji pūlī plūst uz skatu laukumu! Rīti mēdz būt ļoti vēsi, tāpēc mums līdzi ir cepures, cimdi, vairākas jakas. Šis rīts gan izrādās salīdzinoši silts un paņemtās drēbes īsti nenoder. Atkarībā no nopirkto biļešu veida, saullēktu var vērot no speciālas observatorijas pirmā vai otrā stāva vai arī no parastā skatu laukuma. Mūsu biļetes ir observatorijas iekšpusei, taču tā ir iestiklota un stikli, protams, nav tīri, tādēļ uzturamies ārpusē. Līdz ar pirmajiem saules stariem izgaismojas 8586m augstā Kančendžungas virsotne, kas ir trešā augstākā pasaulē. Skaidrās dienās no šī skatu punkta var redzēt pat pašu Everesta smailīti, kas atrodas 172 km attālumā. Diemžēl šodien tieši to debesu pusi klāj mākoņi.

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Nepacietīgi gaidām mirkli, kad parādīsies pirmie saules stari. Beidzot tālumā izgaismotas virsotnes, pa vidu mākoņu kārtas un it kā zem ūdens atrodas Dārdžilingas pilsēta. Vairums apmeklētāju fotografē saullēktu, kas ir pa labi no lielajām virsotnēm, un teju palaiž garām kalnu iekrāsošanos rīta staros. Kad kalni spīd jau visā krāšņumā, viss apmeklētāju bars raujas uz mūsu pusi un grūž mūs no kājām. Pēc brīža mums sāk uzbāzties indiešu tūristi. Sākumā laipni, bet vēlāk jau asāk atbildu, ka nevēlos fotografēties, ka mēs esam aizņemti (jā, mēs esam no tiem trakajiem, kas katrā vietā cenšas noķert gadsimta kadru!)! Brīžiem tās ir ģimenes ar bērniem, kas piestumj mums klāt gan mazākos, gan pusaudžus un iedot rokās kādam kameru, bet tāpat nāk klāt arī vīriešu grupas. Tad mēs jūtamies jau pavisam neomulīgi. ”One snap please?”. Vietējie iedzīvotāji gan tā nedara. Tējas un kafijas pārdevējas tikai piedāvā dzērienus (iekļauti observatorijas biļešu cenā), un kautrīgi aizsteidzas tālāk.

Pēc saullēkta

Saule jau uzlēkusi augstu un mūsu šoferis nāk mūs meklēt. Pa ceļam piestājam vēlreiz Batasia Loop, kur šoreiz skatam paveras sniegotās smailes visā krāšņumā. Cik labi, ka tomēr nolēmām vēlreiz apskatīt šo vietu! Līdz pirmajam vilcienam vēl ir daudz laika, tāpēc dzelzceļa sliedes ir pārvērstas par tirgu. Cepures un šalles, siltie cimdi un tēja. Tālāk paredzēts budistu klostera apmeklējums. Ghoom budistu klostera piebrauktuve ir stāvgrūdām pilna, un mūsu šoferis nolemj mūs aizvest uz citu klosteri, Dali, tuvāk Dārdžilingai. Ir īsi pirms 7 no rīta un klosterī kūsā dzīvība. Daži mazie mantijās ģērbtie puikas vēl tīra zobus, citi jau kaut kur dodas. Svētnīcā fotografēt aizliegts, taču jau no ārpuses ēka ir grandioza. Vēlāk viesnīcā lasu, ka budistu mūkiem, atkarībā no tempļa un ticības virziena, kam tas piesaistīts, ir atļauts to pamest un vēlāk atkal tam pievienoties, līdz trijām vai dažviet pat septiņām reizēm! Pilsētā manām visdažādākos mūkus – sarkanās jakās un sporta apavos ģērbtus, ar planšetēm, fotoaparātiem un mūsdienīgiem mobilajiem telefoniem. Vai tiešām to visu viņiem saziedo?

Visu dienu pavadām pastaigājoties pa pilsētu. Dārdžilingas kalnā kāpšanas institūtā ir interesanta ekspozīcija par pirmo veiksmīgo ekspedīciju uz Everestu, bet zoodārzā redzam Himalaju dzīvniekus. Tur gan paši atkal sajūtamies kā eksponāti, jo mūs pavada ”one snap please”. Izstaigājam arī vietējo parku, kurš tiek gatavots kādam pasākumam vakarā, apskatām daudzus augus, kurus pie mums parasti audzē telpās un dodamies tālāk. Gribējām izbraukt arī ar trošu tramvaju, aizgājām tur jau no paša rīta, jo lasījām atsauksmēs, ka tur mēdz būt garas rindas. Tomēr trošu tramvajs nestrādā, darbiniekiem šodien ir streiks. Trošu tramvajs gan no malas izskatās tik drošs, ka daži no ceļabiedriem jūtas atviegloti, ka mēs ar to tomēr nekur nebrauksim.

Vakarus pavadām sēžot uz viesnīcas jumta terases, vērojot kā krāsojas kuplie gubu mākoņi, tālumā zibina negaisa mākoņi un vienubrīd ielejā pat noraustās elektrība. Gaismas nodziest, dažās mājas, kur ir rezerves ģeneratori, tās atkal iedegas, līdz atkal visa ieleja zaigo gaismās. Mums ir no numura paņemtā tēja, viesnīcā pasūtītais alus un tā paiet vairāki vakari: sarunās, plānojot nākošās dienas apskates punktus un apspriežot neparasto dzīvi Indijā.

Tējas plantācija

Viens no eksluzīvākajiem veidiem kā izbaudīt tēju ir palikšana tējas plantācijā jeb muižā. Dārdžilingā ir 78 tējas dārzi, kuriem ir tiesības audzēt un ražot tēju, kas drīkst tikt saukta par Darjeeling. Cenas par nakšņošanu šādā muižā ļoti atšķiras, izslavētākajā Glenburn Tea Estate tie ir 400€   par nakti, tāpēc nolemjam pameklēt ko nedaudz pieticīgāku. Ir iespēja arī tikai apmeklēt plantāciju, bez palikšanas pa nakti. Izvēlamies nakšņot Singtom Tea Resort, kas, kā izrādās, tikai pirmo sezonu uzņem viesus. Cenā iekļautas brokastis, vakariņas, pēcpusdienas uzkodas un neierobežots tējas daudzums. Tāpat arī varam doties pārgājienā (kas realitātē nozīmē iespēju patstāvīgi izstaigāt tējas laukus), un izbaudīt tējas plūkšanas, rūpnīcas tūres un tējas degustāciju.

Naktī pirms doties uz Singtom ļoti stipri līst. Šodien mūs ved cits šoferis, pēc izskata knapi astoņpadsmit gadus vecs. Ieraugot līkumotos ceļus brīžiem paliek šķērmi. Tie ir ļoti stāvi, dažviet asfalts pilnībā noskalots, milzīgas bedres un gandrīz nekādu ceļazīmju. ”Gandrīz nekādu” mūsu gadījumā nozīmē to, ka mums paveicas, un krustojumos, kuros nav skaidrs, kur jāpagriežas, visos ir pa vienam indietim, kurš tad arī laipni parāda, uz kuru pusi jābrauc. Esam krietni pirms paredzētā laika, mūsu istabas nav gatavas, bet bijām ar to rēķinājušies. Mūs sveic kā pirmos tūristus, kas jebkad šeit bijuši no Latvijas un cienā ar tēju. Nolemjam doties pastaigā pa tējas laukiem. Beidzot visā krāšņumā var apskatīt tējas krūmus! Izrādās, šie krūmi te ir vēl no britu laikiem. Viens tējas krūms spēj augt 150-200 gadus, un sāk ražot tikai 4-5 gadu vecumā. Šajās plantācijās drīz būs jāstāda jauni krūmi. Dabīgi Dārdžilingā tēja neaug, šeit to atveda briti, kad saprata, ka auglīgā augsne un piemērotie klimatiskajie apstākļi būs lieliska vieta tējas audzēšanai. Tā kā tējas audzēšana ir salīdzinoši jauna nodarbe, tās audzēšanas un dzeršanas tradīcijas nav tik izsmalcinātas kā Ķīnā.

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Pastaigājoties pa tējas plantācijām brīžiem līst, tad ielejas nosedz mākoņi, tad atkal kļūst sutīgi. Skati ir sirreāli – brīžiem redzam pretējo kalnu otrā ielejas pusē ar daudzām plantācijām.Vietējie mūs vēro, bet sarunās neiesaistās. Pamanām arī futbola laukumu, kurā tobrīd sākas rosība. Vienā laukuma pusē tiek apvilkts tīkls (jo tas atrodas stāvā nogāzes malā, kā viss Dārdžilingā), otrā pusē tīkla nav, un jau nosmejamies kā nez tur tiek sameklēta bumba? Šodien te ir turnīrs. No tējas plantācijas muižas tiek pievilkta elektrība un atnāk dīdžejs. Uz soliņa laukuma malā tiek atvērta uzkodu bodīte, kur, kā jau visā Dārdžilingā, var nopirkt dažādas sausās uzkodas mazmazītiņos maisiņos. Pēc brīža visa kalna mala ir apmeklētāju nosēta. Brīžiem pamatīgi līst, un norisinās īstas futbola dubļu spēles. Tad atkal laukums pazūd blīvā mākonī un otra laukuma mala vairs nav saskatāma. Un tas tikai nedaudz lielāks par tipiskas skolas iekštelpu sporta zāles laukumu! Tās ir kādas vietēja mēroga sacensības, jo komandas ir vairākas un līdzjutēju ir daudz. Protams, mēs četri baltie ar teleobjektīvu atkal esam uzmanības centrā. Vērojam spēli un arī to kā vairākas reizes bumba pārlido pāri malai un ielido mākonī. Tā vienkārši nozūd miglā. Vietā drīz jau vien tiek sameklēta cita.

Pēc brīža lietus kļūst nepanesams un atgriežamies muižas dzīvojamajā istabā un dzeram tēju. Litriem! Tiek sagādāts arī alus. No kaut kurienes, tāpat kā viesnīcā. Tādus īstus veikalus visā brauciena laikā nemaz arī nemanījām. Akcīzes markas liecina, ka šo alu drīkst tirgot tikai Sikkim štatā (blakus esošais štats). Baudām vakaru un vērojam, kā istabā iepeld mākonis. Durvis šeit stāv vaļā visu dienu, un vakara gaismās redzams, kā  veļas migla. Pa nakti atkal turpina līt lietus.

Tējas plūkšana un apstrāde

Nākošajā dienā gribam redzēt, kā tiek vākta tēja. Mūs aizved uz vietu, kur vietējās sievietes raiti pārvietojas pa stāvajām nogāzēm, plūcot tējas lapiņas un liekot tās grozos. Dienā šīs sievietes salasa ap 8 kg tējas. Strādā pusgadu, jo tikai tad tiek vākta tēja, ziemā to neplūc. Vīrieši savukārt sēž mājās un pieskata bērnus, jo cita darba viņiem nav. Tējas vācējas darbs tiek uzskatīts par labi apmaksātu, taču cik tieši tiek maksāts, mums nestāsta. Vietējās sievietes ir ļoti kautrīgas un ātri steidzas prom. Esot pusdienlaiks, viņām jāskrien nodot savāktā tēja. Tikmēr mūsu džipam ir tehniskas problēmas, to pēkšņi vairs nevar iedarbināt. Šoferis kaut ko darbojas, bet mēs ievērojam riepas, kuram protektora vairs nav nemaz. Priekšā vēl ceļš uz rūpnīcu, naktī ir atkal stipri lijis un ceļi ir izskaloti. Tomēr kaut kā automašīna atkal darbojas un drebošām sirdīm sakāpjam iekšā. Šeit ir Indija un nav vērts uztraukties, lietas un notikumi jāpieņem tā kā ir.

Vēlāk dodamies uz tējas rūpnīcu, kur tējas lapas tiek vēdinātas, šķirotas, raudzētas, liktas tvaika katlā un speciālā mašīnā savirpinātas. Rūpnīca nav īpaši tīra, zemē sabirušās sausās lapas tiek sabērtas atpakaļ fasēšanai un es nodomāju, ka labi vien, ka tēju aplej ar karstu ūdeni.

Mums stāsta, ka tējai tiek vāktas divas lapas un pumpurs, visaugstākās kvalitātes lapas tiek izmantotas melnajā tējā, sīkstākās zaļajā (kas man ir liels pārsteigums un vairākkārt pārjautāju vai tiešām zaļajā tējā izmanto rupjākās lapas?). Zaļā no melnās tējas atšķiras ar to, ka tā netiek raudzēta. Šajā plantācijā netiek gatavota baltā tēja, kas ir visaugstākā labuma un netiek apstrādāta vispār. Mums arī tiek iedotas trīs veidu tējas pagaršošanai, taču, kad interesējamies par iespējām tās iegādāties, mums tie nosaukta neiedomājami augsta cena. Labi vien, ka pilsētas centrā jau iegādājāmies arī vienkāršāku tēju!

Dodoties prom

Pēdēja rītā atkal skatam paveras fantastiskās sniegotās virsotnes, gluži kā rītā, kad braucām uz saullēktu. Izrādās, kalnus var labi redzēt no plantācijas terases, ko nemaz nenojautām, jo citas dienas visa apkārtne bija mākoņos tīta. Jau kārtējo reizi naktī ir gāzis lietus un mūs sagaida izskaloti ceļi. Futbola laukuma tālākais stūris ir mazliet iebrucis un automašīnas tam ar grūtībām apbrauc apkārt. Garām muižai jau sešos no rīta augšup kalnā dodas skolas formās ģērbti bērni. Dārdžilingas skolas jau no britu laikiem ir slavenas ar lielisko izglītību, tāpēc uz tām sabrauc bērni no visas Indijas. Šiem plantācijas bērniem jāmēro vairākus kilometrus tāls ceļš līdz skolai.

Mēs dodamies prom, un ceļā uz lidostu mums atkal ir daudz laika padomāt par to, kāda tad ir tā Indija. Iespējams, ne ar tik tīrām dakšām vai dvieļiem. Mašīnām, kas mēdz saplīst (pēc tā, kā mūs izlaidis lidostā, šoferis sāk skrūvēt nost mašīnas riteni). Laikapstākļiem, kas pieviļ. Tomēr tas viss ļauj izbaudīt gabaliņu īstas Indijas. Mēs zinām, kas viss trakākais vēl priekšā. Uz zemes dedzinātie atkritumi un kanalizācijas notekas pie katras mājas ir vēl tikai pats sākums. Dārdžilingā ir miermīlīgi un neuzbāzīgi cilvēki, vēss klimats un kalnu gaiss, kurā gan ļoti jūt dedzināto ogļu smaku. Īstā netīrība mums būs nākošajā pieturas punktā – Kalkutā.

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

Foto: Jēkabs Andrušaitis www.facebook.com/jekabsphoto

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks? 1

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas